Kā radās Pērtiķu karalis

Leģenda sākas Austrumu kontinentā – zemē, ko sauc par Pārāko ķermeni. Tur, Ziedu un Augļu kalna virsotnē, atpūtās maģiska klints. Kopš radīšanas brīža klints bija uzkrājusi Debesu, zemes un zvaigžņu būtību. Gadsimtiem nākot un ejot, brīnumainajā klintī lēnītiņām izaug akmens ola, kas nes sevī pārdabisku garu.

Pēkšņi klints atsprāgst vaļā, un pasaulē nāk ... pērtiķis! Sākumā pērtiķis dzīvo starp parastajiem pērtiķiem Ziedu un Augļu kalnā, līdz kādu dienu viņš nodemonstrē savu drosmi un gudrību, izlecot cauri ūdenskritumam, un aiz tā atklājot īpašu alu. Pārējie pērtiķi seko viņam alā, un paliek tur dzīvot, kronējot viņu par savu Pērtiķu karali.

Viņš pavada savas dienas priecājoties un dzīrojot, tomēr tas neturpinās ilgi. Drīz viņš atklāj mirstību un saprot, ka, neskatoties uz savu grezno dzīvi, kādu dienu arī viņš mirs. Viņš krīt bezcerībā, un nolemj atdot visu, lai atrastu nemirstību. Viņš pamet kalnu un, pārģērbies cilvēka drēbēs, atrod daoistu meistaru.

Pērtiķis ātri kļūst par daoista mīļāko mācekli. Viņš apgūst maģiskas spējas, tādas kā 72 pārvērtības, kas ļauj viņam kļūt par visu, ko viņš vēlas, un spēju nolidot 60 tūkstošus jūdžu vienā kūlenī. Daoists nosauc Pērtiķi par Suņu Vukunu, kas nozīmē – atmodināts tukšumam.

Pēc aiziešanas no sava meistara, Pērtiķis, kurš vienmēr bijis visai nerātns, kļūst nepopulārs dievību vidū. Viņš sagrauj Austrumu jūras Drakona pili, pieprasot bruņas un īpašu ieroci (kas vēlāk kļūst par viņa vārdu nesošu maģisko nūju). Viņš pat nolaižas pazemē un terorizē Elles valdnieku. Nokaitinātās dievības lido uz Debesīm, lai iesniegtu oficiālu sūdzību Dižajam Nefrīta imperatoram.

Cerot atturēt viņu no lielāka haosa radīšanas, Nefrīta imperators piešķir Pērtiķim šķietami augstu titulu – zirgu aizbildnis imperatora staļļos. Pērtiķis sākotnēji nomierinās. Bet, kad viņš atklāj, ka tas nav nekas vairāk kā zirgu puisis, viņš sadumpojas.

Tiek nosūtīti Debesu karotāji, taču izrādās, ka tie nespēj mēroties spēkos ar Pērtiķa spējām. Tad Nefrīta imperators atkal izvēlas nomierināšanas taktiku, un piešķir Pērtiķim jaunu Debesu amatu: Nemirstīgo persiku dārza aizbildnis. Taču Suņs Vukuns, kurš tagad sevi dēvē par “Diženo gudro, kas līdzvērtīgs Debesīm”, joprojām ir tikpat augstprātīgs un nevaldāms.

Stāstam attīstoties, kādu dienu dievības nolemj sarīkot banketu imperatorei Karalienei mātei. Tiek uzaicināti visi dievi. Taču “Diženā gudrā, kas līdzvērtīgs Debesīm” viesu sarakstā nav. Pērtiķis kļūst ļoti, ļoti dusmīgs.

Viņš ielavās pilī, nozog mūžīgās dzīves persikus, imperatora vīnu un nemirstības eliksīra tabletes. Pēc tam viņš ļaujas dusmu lēkmei, izjauc svētkus un iznīcina augļu dārzu. Viņš ir jāaptur.

Šoreiz Nefrīta imperators nosūta 100 000 Debesu karotāju, lai apturētu Pērtiķi – taču bez rezultātiem. Tikai pateicoties trīs acu dievības Erlanšeņa un diženā daoista-meistara Laodzi apvienotajiem spēkiem viņš beidzot tiek sagūstīts.

Bet Pērtiķis jau bija mielojies ar mūžīgās dzīvības persikiem un izdzēris nemirstības eliksīra tabletes, un tāpēc šķiet, ka viņam nekaitē ne uguns, ne cirvji, ne arī zibens. Tad nu meistars Laodzi iemet Pērtiķi savā Astoņu trigrammu krāsnī. Kāds rezultāts? Pēc 49 dienām, kas pavadītas daoisma alķīmijas visspēcīgākā tīģeļa dedzinošajās liesmās, Pērtiķis tiek ārā – apsvilis, taču citādi neskarts. Patiesībā karstums viņam tikai devis kvēlojošas acis ar pārdabisku caurskatīšanas redzes spēju.

Visbeidzot Buda izaicina Suņu Vukunu riskēt – Pērtiķim jāuzkāpj uz Budas rokas un pēc tam jānolec no tās. Nieka lieta Pērtiķim, kurš ar vienu kūleni var pārvietoties desmitiem tūkstošu jūdžu, vai ne? Bet Pērtiķis bija saticis sev cienīgu pretinieku, un nespēja pārvarēt Budas dievišķās spējas.

Kad Pērtiķis lidoja uz, viņaprāt, Visuma malu, viņš ieraudzīja piecus stabus, kurus pēc tam apčurāja, lai iezīmētu šo vietu kā pierādījumu. Tad viņš lidoja atpakaļ, gatavs par to patīksmināties. Tomēr izrādījās, ka Buda bija pārveidojis savu roku, un pīlāri patiesībā bija viņa pirksti. Pērtiķis, faktiski, nekad nebija atstājis Budas plaukstu.

Tad Buda ieslodzīja Pērtiķi zem kalna, kur viņš palika gūstā 500 gadus.

Tajā laikā Ķīnā valdīja Tanu dinastija, un budistu mūkam bija pienācis laiks doties bīstamā ceļojumā, lai uzmeklētu svētos rakstus. Viņam būs nepieciešama aizsardzība, ceļojot no senās Tanu galvaspilsētas Čanaņas uz vietu, ko tagad sauc par Indiju. Un tāpēc Buda parūpējās, lai Tanu mūks dodas garām kalnam, kur bija iesprostots Pērtiķu karalis, bet Bodhisatva Guaņjiņ nolaižas lejā un atbrīvo viņu.

Pērtiķis nu ir gatavs būt paklausīgs un palikt uzticīgs savam jaunajam meistaram-mūkam un viņa misijai. Taču viņa nerātnā daba nebija mainījusies, un tāpēc Bodhisatva iedod mūkam maģisku zelta stīpu, ko aplikt ap Pērtiķa galvu, kad viņam vajag savaldīt savu mācekli.

Stājoties pretī 81 pārbaudījumam un likstām, Pērtiķu karalis aizsargā mūku un viņa draugus-svētceļniekus viņu ceļojumā. Lidojot pa kreisi un pa labi, un izmantojot savas īpašās maģiskās spējas, viņš uzvar dēmonus, cīnās ar briesmoņiem, redz cauri maldiem un izglābj mūku no apēšanas, kļūstot par, iespējams, spilgtāko būtni ķīniešu literatūrā.

Shen Yun 2012. gada deja Kā radās Pērtiķu karalis ar Junčia Čeņa horeogrāfiju un Dzjinas Sjaņas mūziku ir šī klasiskā stāsta saīsināta versija.