Juaņu dinastija

Kad mongoļu valdnieks Kublaihans 1271. gadā nodibināja Juaņu dinastiju, viņš kļuva par pirmo Ķīnas imperatoru, kurš nebija haņu ķīnietis. Nākamajās desmitgadēs Ķīna kļūs par daļu no vēl nepieredzēta lieluma impērijas, un nav nekā pārsteidzoša, ka Juaņu dinastijā iestājās neparastas kultūras daudzveidības un starptautiskās tirdzniecības laikmets. Tomēr tas ilga tikai nedaudz mazāk par 100 gadiem, un beidzās 1368. gadā.

1206. gadā karotājs Temudžins Mongolijas Ononas upes krastā noturēja lielu mongoļu cilšu līderu sapulci. Klātesošie kungi un ģenerāļi viņam piešķīra titulu “Čingishans” — visa valdnieks. 1267. gadā viņa mazdēls Kublaihans pārcēla impērijas galveno mītni uz mūsdienu Pekinu, kas tolaik bija pazīstama kā Dadu. Četrus gadus vēlāk viņš izdeva dekrētu par jaunas dinastijas sākumu.

Nākamajā desmitgadē viņa spēki likvidēja pēdējos Dienvidu Sunu pretošanās pārstāvjus, nostiprinot mongoļu kontroli pār visu Ķīnu. Kublaihans izmantoja frāzi da dzai cjaņ juaņ (“Dižena ir Debesu pirmatnība”) no senās Pārmaiņu grāmatas un nosauca Mongoļu impēriju par Diženo Juaņu.

Pēc tam mongoļu karaspēks karoja, lai paplašinātu savu ietekmi visos virzienos, un nodibināja četras hanistes. Juaņu valdnieki atguva zemi, kas tika zaudēta kopš Haņu un Tanu dinastijas ērām, vienlaikus pievienojot impērijai jaunas teritorijas, tādas kā Tibetu, Ārējo Mongoliju un lielu daļu Krievijas. Tās pastāvēšanas virsotnē Mongoļu impērijas Ķīnas daļa bija mērāma gandrīz 14 miljonus kvadrātkilometru lielā platībā.

Aptverot tik milzīgus plašumus, Juaņu dinastija attīstīja spēcīgu ārējo tirdzniecību, tostarp pa Jūras zīda ceļu, kas savienoja Ķīnu ar Indiju, Tuvajiem Austrumiem un caur Vidusjūru ar Eiropu. Šajā periodā Ķīna veda tirdzniecību ar 140 aizrobežu valstīm, un tas vēl vairāk sekmēja impērijas kultūras daudzveidību.

Ķīnā ieradās daudzi arābi un eiropieši, un dažiem Juaņu galmā pat bija piešķirti oficiāli tituli. Daudzi no šiem svešzemniekiem – slavenākais no kuriem ir venēcietis Marko Polo – aprakstīja savas pieredzes ceļojumu žurnālos. Tie guva popularitāti Eiropā un veicināja jūras izpēti. 

Valdot pār šiem milzīgajiem reģioniem, Juaņu imperatori būtībā saglabāja Suju un Tanu dinastiju izveidoto trīs departamentu un sešu ministriju pārvaldes sistēmu. Tomēr sākumā Kublaihans neatjaunoja konfūcismā balstīto imperatora civildienesta eksāmenu sistēmu, kas starpdinastiju periodā jau bija apsīkusi. 

Brīvāka pieeja studijām izraisīja strauju tautas kultūras attīstību un operas mākslas uzplaukumu. Poētiskā forma cjui — dziedājuma veids — ieguva ievērību un kļuva par vienu no trim galvenajiem ķīniešu dzejas stiliem līdzās klasiskajiem Tanu ši un Sunu ci stiliem. Gleznas, kurās attēlotas ainavas, tāpat kā putni un ziedi – kā smalks jūtu izteiksmes līdzeklis – arī kļuva populāras mācītu cilvēku vidū.  

No vēlīnās Juaņu dinastijas līdz agrīnajam Minu dinastijas laikmetam radās arī tautas romāni. Lai gan klasiskie darbi Upes līčos un Trejvalstu vēstures atstāstījums faktiski tika sarakstīti Minu dinastijas laikā, to autori bija dzimuši Juaņu laikā un tos ietekmēja tā laika tautas kultūra.

Kas attiecas uz reliģiju, Juaņu valdnieki pieņēma Tibetas budismu, liekot to pat augstāk par tradicionālo daoismu un ķīniešu budismu. Tomēr viņi bija atvērti un toleranti pret visām reliģijām, veicinot daudzu ticību, tostarp kristietības, izaugsmes un izplatīšanās periodu.

Lai gan Juaņu vadīja mongoļi, jau Kublaihana valdīšanas laikā tika uzsāka “ķīnizācijas” politikas īstenošana. Juaņas valdnieki apvienoja savas dzimtās Mongolijas un haņu ķīniešu likumus un politiku. Dinastijas varai progresējot, lielāks uzsvars tika likts uz konfūcismu. 1307. gadā imperators hans Temurs piešķīra Konfūcijam “Vissvētākā karaliskā sludinātāja” titulu. Un 1315. gadā imperators Bujantuhans pavēlēja atjaunot uz konfūcismu balstītos civildienesta eksāmenus.

Leģenda vēsta, ka dinastijas beigās impērijā izplatījās pareģojums, kurš brīdināja: “Akmens cilvēks ar vienu aci izaicinās Dzelteno upi pret Ķīnu.” Drīz vien Dzeltenā upe pārplūda, un imperatora galms izdeva rīkojumu par upes krastu labošanu. Pārsteigtie strādnieki atklāja akmens statuju, kurā bija redzams cilvēks ar vienu aci. Sākās zemnieku nemieri, kas galu galā noveda dinastiju līdz pilnīgam tās sabrukumam. 1368. gadā Džu Juaņdžans padzina mongoļus no Ķīnas Centrālajiem līdzenumiem un nodibināja Minu dinastiju.