Tanu dinastija

Tanu dinastiju (618.-907. g. p.m.ē.), pateicoties tās labklājībai, mieram, stabilitātei un starptautiskai ietekmei noteiktos periodos, daudzi uzskata par Ķīnas civilizācijas zenītu, un ne pirms, ne pēc tās līdzīgas nav bijušas. Galvaspilsēta Čanaņa bija lielākā metropole pasaulē, kas piesaistīja diplomātus no visas planētas, tā padarot Ķīnu tik tiešām par “Vidusvalsti”. Tanu dinastijas sasniegumi joprojām ir paraugs un iedvesmas avots daudziem mūsdienu ķīniešiem.

Tāpat kā lielākā daļa Ķīnas dinastiju, Tanu dinastija izveidojās haosa periodā, kas sekoja tuvāk iepriekšējā laikmeta, šajā gadījumā Suju dinastijas (581.–618. g. p.m.ē.), beigām. 617. gadā Li Šimiņs aicināja savu tēvu Li Juaņu, Tanu karali, sapulcināt Taijuaņā karaspēku. Piecu gadu laikā viņiem izdevās apspiest visus nemierus visā impērijā. Li Šimiņs kāpa tronī 626. gadā un pieņēma vārdu Tanu imperators Taidzuns.

Tanu Taidzuns ir atzīts par vienu no diženākajiem imperatoriem Ķīnas vēsturē. Viņš bija militārs ģēnijs, kurš spēja vadīt kaujas lauku no tūkstošiem jūdžu attāluma, kā arī izcils dzejnieks, rakstnieks un kaligrāfs.

Imperators Taidzuns augstu vērtēja savu tautu, un atbilstoši to arī pārvaldīja. Viņš nodibināja literāro akadēmiju un izmantoja to, lai piesaistītu savai pārvaldei talantīgus cilvēkus. Viņš bija pazīstams arī ar to, ka maksimāli izmantoja savu padoto stiprās puses, bija neparasti iecietīgs un atvērts konstruktīvai kritikai un padomiem. Viņa pieeja atmaksājās, liekot pamatus mierīgākajam un stabilākajam periodam Ķīnā. Stāsta, ka gan dižciltīgie, gan vienkāršā tauta dzīvoja harmoniski un laimīgi, noziegumi tika pastrādāti reti un ierēdņu korupcija bija zema. Vēstures pierakstos šis periods aprakstīts kā laiks, kad:

tirgotāji ceļoja brīvi, nebaidoties no bandītiem; cietuma ēkas stāvēja tukšas, un cilvēki nejuta vajadzību aizslēgt savas durvis; ražas bieži bija bagātīgas, un desmit litri rīsu maksāja tikai trīs līdz četrus cjaņus; ceļotājiem, kas pārvietojās no galvaspilsētas uz Linbiao vai no Šaņdunas uz piejūru, nebija jārūpējas par ēdiena līdzņemšanu – viņi vienmēr varēja iegūt pārtiku pa ceļam.

Taidzuns paplašināja šo attieksmi pret cilvēkiem arī ārpus Ķīnas robežām. Lai gan Tanu dinastijai piemita izcilas militārās spējas, tomēr lai piesaistītu un pievienotu mazākumtautību etniskās teritorijas līdz pat mūsdienu Kazahstānai, viņš izvēlējās izmantot savas impērijas progresīvos kultūras un politiskos sasniegumus.

Tanu dinastiju patiešām raksturoja viesmīlība un atvērtība pret svešiniekiem, kas ir reti sastopama impēriskajā Ķīnā. Valstis no visas pasaules sūtīja diplomātus un zinātniekus pētīt ķīniešu kultūru, savukārt Tanu dinastija visnotaļ atbalstīja ekonomisko un reliģisko apmaiņu. Vairāk nekā 400 valstis bija nosūtījušas Tanu imperatoriem cieņu apliecinošas veltes, un tiek lēsts, ka kosmopolītiskajā galvaspilsētā Čanaņā dzīvoja vairāk nekā 100 000 svešzemnieku. Slavenais Tanu dzejnieks Vans Vejs rakstīja:

Debesu deviņi vārti atklāj pili un tās dārzus;
 un daudzu valstu ģērboņi paklanās Pērļu tronim.

Tanu dinastijas periodā arī ļoti aktīvi attīstījās trīs reliģijas: konfūcisms, budisms un daoisms. Balstoties uz konfūcisma mācībām tika pārveidoti imperatora civildienesta eksāmeni, bet 645. gadā mūks Sjuaņdzans atgriezās no sava svētceļojuma, atvedot no senās Indijas budistu svētos rakstus. Stāsta, ka Tanu Taidzuns ir personīgi vadījis mūka uzņemšanas viesības, sagaidot viņu pie Džucjue tilta kopā ar simtiem civilo un militāro ierēdņu. Tāpat Tanu imperatori ar uzvārdiem “Li” uzskatīja Laodzi (Dao skolas dibinātājs) par savu priekšteci.

Arī dzeja Tanu dinastijas laikā piedzīvoja uzplaukumu. Šis laikmets iedvesmoja tādus ievērojamus liriķus kā, Li Baju (pazīstams ar to, ka atklāja izcilu iedvesmu vīna krūkā), Du Fu (pazīstams arī kā dzejnieks-vēsturnieks), Vanu Veju (arī izcils gleznotājs) un daudzus, daudzus citus.

Periods no Tanu Taidzuna valdīšanas līdz viņa pēcnācēja imperatora Sjuaņdzuna valdīšanai iezīmēja 130 labklājības gadus, kuru bieži uzskatīja par ķīniešu kultūras augstāko virsotni. Tomēr šis zelta laikmets nevarēja ilgt mūžīgi. 755. gadā ģenerālis Aņs Lušaņs un viņa līdzgaitnieks Ši Simins uzsāka sacelšanos, kas ilga desmitgades, noveda līdz apvērsumam un prasīja miljoniem dzīvību. Tas vājināja imperatora un ierēdņu varas centrālo kontroli, kam galu galā sekoja dinastijas sabrukums.