Viedais vīrs no Orhideju paviljona

“Viedā kaligrāfa” Vana Sjidži 4. gadsimtā sarakstītā Prologa dzejoļiem, kas sacerēti Orhideju paviljonā Tanu dinastijas laika kopija.

No visiem tiem, kas centušies atstāt par sevi paliekošas atmiņas vēsturē, rakstniekiem, iespējams, tas ir izdevies vislabāk. Viņu domas un sapņi neizdzēšami ar tinti uz papīra rakstīti saglabāsies vēl gadsimtiem ilgi. Vienā dzejoļa rindiņā mums atklājas sacerētāja kādreizējās domas, tās uzrunā mūs dzejnieka paša vārdiem.

Jo īpaši senajā Ķīnā, kur vārda rakstīšana pati par sevi tika uzskatīta par mākslas veidu, dzejošana bija īstens rituāls. Ikviens - no pazemīgākā skolnieka līdz varenajam imperatoram - sajūsminājās par hieroglifiem, kas pazīstami kā kaligrāfija.

Ironiski, ka pašam Ķīnas “Viedajam kaligrāfam” ir maz oriģinālo darbu, zem kuriem parakstīts viņa vārds. Vans Sjidži (301.-361. g.) dzīvoja Dzjiņu dinastijas valdīšanas laikā, kad rakstītais vārds sabiedrībā tika turēts cieņā un pavairots, bet darba pārrakstīšana patiesi bija visaugstākā glaimošanas pakāpe. Mūsdienās viņa darbu pārrakstītās kopijas ir gandrīz viss, kas mums atlicis, tās kalpo kā vilinošs ieskats tā cilvēka rokrakstā, kurš spēja apburt tautu ar saviem vārdiem.

Viņa slavenākais darbs ir “Prologs dzejoļiem, kas sacerēti Orhideju paviljonā” - 324 vārdu garš meistardarbs, kas sarakstīts, izbaudot bezrūpīgu pēcpusdienu.

Uz brīdi aizmirsīsim par priekšvēsturi, jo prologa vārdi runā paši par sevi: “gaisīgs kā mākonis, bet tam piemīt spēks, kas iedzen bailēs drakonus”; uzņemsies “lidojumu aiz debesu vārtiem”; kā “tīģeri, kas gaida slēpnī” un kā sargi pie “fēniksa paviljona”.

Šis prologs un kaligrāfijas šedevrs, kas tapis pirms septiņpadsmit simtiem gadu, kļuvis par iedvesmas avotu Shen Yun 2016. gada programmā iekļautajai dejai “Dzejnieki no Orhideju paviljona”.

Dzejnieks

Būdams slavenu rakstnieku ģimenes pēcnācējs, Vans jau septiņu gadu vecumā sāka rakstīt kaligrāfes Vei Šuo vadībā. Pēc pieciem gadiem viņa skolotāja bija pārliecināta, ka Vana talants drīzumā pārspēs viņas pašas spējas. Vans mācījās cītīgi, bieži vien dodot priekšroku rakstīšanai tā vietā, lai ieturētu maltīti. Viņa rīcībā bija neskaitāmas otas, tintes akmeņi, papīrs un tintes rakstāmrīki, kas izkaisīti mētājās pa visu viņa studiju, pagalmu un māju, lai viegli varētu trenēties rakstīšanā jebkurā vietā. Nostāsti vēsta, ka Vans mazgājis savas otas tuvējā dīķītī, turklāt tik bieži, ka ūdens tajā drīz pārvērties tintē.

Vans, kurš bija pazīstams ar savu sirsnīgi atklāto dabu, un kuru nevilināja slavas spožums, drīz vien tomēr kļuva slavens. Reiz kādu dienu Vans pamanīja daoistu, kas ganīja zosu ganāmpulku. Vanam radās vēlēšanās iegādāties kādu zosi, un viņš lūdza nosaukt par to cenu. Daoists atbildēja, ka šīs zosis gan nav paredzētas pārdošanai, bet viņš labprāt tās iemainītu pret kādu ar roku kopētu izrakstu no svētā Daodedzjin. Kaligrāfs norēķinājās ar saviem rokrakstiem un devās mājās ar 10 jauniegādātajām zosīm.

Viņa meistarība, rakstot dažādos kaligrāfijas stilos, tādos kā standarta un vienotā regulārā rakstībā, brīvajā un plūstošajā kursīvā, kā arī izplūdušajā un stilizētajā kursīva rakstībā, bija nepārspējama. Lielākā daļa cilvēku gadiem ilgi pilnveidoja savu prasmi tikai vienā stilā, bet Vans itin viegli tika galā ar trim, sniedzot lielu ieguldījumu arī jaunu kaligrāfijas stilu izveidē.

Vana pieci dēli, kas visi arī kļuva par kaligrāfiem, saglabāja no tēva gūto mantojumu savā rakstības struktūrā, tās spēkā un formā. No visiem viņa bērniem vislielāko atzinību guva jaunākais - Vans Sjaņdži. Viņa dzīves laikā šī dēla slava pat aptumšoja viņa tēva slavu, bet vēlākie zinātnieki Vana vecākajam piešķīra titulu “dižākais”.

Dzejolis

353. gada trešā lunārā mēneša trešajā dienā uz Pavasara attīrīšanās festivālu, kura norise bija paredzēta Orhideju paviljonā, Vans Sjidži bija ielūdzis tuviniekus un draugus. Pastāvēja ticējums, ka šajā dienā ūdens un orhidejas aizslauka ziemas ļaunos izgarojumus, to vietā nesot veiksmi. Paviljonu no visām pusēm ieskāva zaļi sazarojusi bambusa audze un augsti kalni, un no tā pavērās skats uz līkumojošo upes straumi. Diena bija saulaina, bet vēsa - gaisā virmoja svaigas vēsmas, un daudzi viesi apmetās krastmalā, tuvāk ūdenim.

Kalpi pludināja lejup pa straumi peldošus vīna kausus, un tam viesim, pie kura tie apstājās, uz vietas bija jāsacer dzejolis vai par sodu jāiztukšo trīs kausi vīna. 26 no kopējā viesu skaita, kas sastādīja 41, kopsummā sadzejoja 37 vārsmas, tādējādi iedvesmojot Vanu Sjidži uzrakstīt savu slaveno Prologu. Vēsturiskie ieraksti vēsta, ka Vans to sarakstījis ar zebiekstes saru otu uz zīdpapīra.

Šis darbs Vanu ģimenē tika nodots no paaudzes paaudzē, līdz tā pēdējais pie dzīvības esošais mantinieks - mūks vārdā Džijuns - to nodeva sava mācekļa Biancai gādībā. Līdz tam laikam bija pagājuši gandrīz trīssimt gadi, un Tanu dinastija (618.-907.) tikko bija pārņēmusi varu Ķīnā. Galu galā manuskripts nonāca imperatora Tana Taidzuna rokās, kuram līdz šim bija izdevies skatīt tikai oriģināla kopijas.

Vairāki Prologa eksemplāri tika kopēti, pārrakstīti un pat iegravēti akmenī, lai gan leģenda vēsta, ka imperators oriģinālu paņēmis sev līdzi kapā.

Prologs ir vienkāršs dzejnieka pārdomu izklāsts, bet tas uzrakstīts tik izsmalcināti, tik meistarīgi, ka atstāj uz lasītāju dziļu iespaidu. Daudzi vārdi tajā parādās vairākas reizes: hieroglifs 之 (izrunā kā dži, kas nozīmē “no”, kā arī daļa no viņa paša vārda Vans Sjidži) atsevišķās vietās minēts 20 reizes, bet katru reizi tiek rakstīts atšķirīgi, ar savu unikālo stilistisko piegaršu.

Arī šajā darbā tiek apelēts uz tagadni un nākotni. Dzejnieka vārdos skan pareģojums, ka nākamās paaudzes “skatīsies uz mums tieši tā, kā mēs reiz raudzījāmies pagātnē.” Dzīves prieki un vilšanās, sirdij tuvās atmiņas par laimi ir vien acumirklis vēstures gaitā. Bet, lai gan laiki var mainīties, cilvēciskās jūtas paliks nemainīgas. Tās paliks nemainīgas savā nepastāvībā, pilnas ritma un kustības, kas kā atbalss skan Prologā aprakstītajos tēlos.

Vans Sjidži raksta, bet tas nav domāts ne vēsturei, ne arī vienīgi sev pašam. Drīzāk viņš dalās ar saviem nākamajiem lasītājiem dzīves pieredzē, aicinot mūs dzīvot tā, kā to savulaik darījis viņš pats. “Izjūtu un noskaņojuma iemesli paliek tie paši,” viņš apgalvo, metaforiski pastiepjot roku uz mūsu pusi.

Kā viedais kaligrāfs viņš ir arī meistarīgi sirsnīgs un atklāts dzejnieks.

“Lasiet mani un vērojiet,” dzejnieks mūs uzrunā. “Mēs nemaz neesam tik atšķirīgi, tu un es.”