Iepazīstieties ar diženo Nefrīta imperatoru

Nefrīta imperators (玉皇大帝 ju huan da di) tradicionālajā ķīniešu folklorā, īpaši daoismā, kā arī Ceļojumā uz Rietumiem - klasiskajā romānā par Pērtiķu karali un Tanu Mūku un viņu bīstamo ceļojumu pēc budistu svētajiem rakstiem, ir pazīstams kā Debesu valdnieks. Saskaņā ar Tikumīgā Nefrīta imperatora rakstiem, viņš savulaik ir bijis Mirdzošās Brīnišķīgās valstības princis (ķīniešu valodā tas izklausās daudz elegantāk).

Šī ir valstība, kas ir pastāvējusi jau ļoti, ļoti sen. Tīrās Tikumības karaļa un Zeltītās Mēnessgaismas karalienes valdīšanas laikā valstība bija mierīga un laimīga. Bet karalis un karaliene sāka novecot, un aizvien bija bez mantiniekiem. “Kad es aiziešu, kurš parūpēsies par valstību?” uztraucās vecais karalis. Tāpēc viņš pavēlēja karaļvalsts daoistu priesteriem lūgt dievībām pēc dēla. Vairāk nekā pusgadu karalis un karaliene arī lūdza divas reizes dienā, neizlaižot ne reizi, taču rezultātu nebija.

Visbeidzot, viņu sirdi plosošais lūgums aizkustināja Debesu valdnieku. Viņš radīja bērnu karalim un karalienei, un pēc tam nosūtīja daoistu dievību, lai to aizvestu pārim.

Tonakt, ciešā miegā guļot, karaliene nosapņoja par svētu spīdumu, kas apņēma pili. Daoists nolaidās no debesīm, turot rokās skaistu, mirdzošu zīdaini. Nometusies ceļos svētā priekšā, karaliene lūdza: “Manam karalim nav mantinieka. Es lūdzu jūsu žēlsirdību, lai jūs varētu mums atdot šo bērnu.” Daoists atbildēja: “Tas nav parasts bērns. Kādu dienu viņš sasniegs augstāko Dao līmeni. Jums par viņu cītīgi jārūpējas.” Karaliene pateicās dievībai un pastiepa rokas, lai saņemtu zēnu. Dievība palaida bērnu no rokām, bet viņš bija tik smags kā kalns, un karaliene no pārsteiguma pamodās. Viņa steidzīgi devās paziņot to karalim, kurš brīnišķīgā kārtā redzēja tieši tādu pašu sapni.

Nākamajā dienā karaliene atklāja, ka ir stāvoklī, un gadu vēlāk piedzima skaists princis. Viņa ķermenis staroja zelta mirdzumā, izgaismojot visu valstību. Sasniedzot pilngadību, viņš apdāvināja karaļvalsti ar pārtikas krājumiem, un dāvāja dārgumus nabadzīgajiem un bāreņiem.

Pēc kāda laika vecais karalis nomira. Pēc tam, kad princis kāpa tronī, viņš valdīja ar gudrību un labestību. Taču drīz vien viņš saprata, ka visas būtnes viņa valstībā cieš, un tām nav nekādu iespēju pārraut nāves un reinkarnācijas ciklu. Tādējādi viņš atteicās no troņa un, atstājot valsti tikumīgam ministram, aizgāja kalnos. Tur viņš meklēja Ceļu jeb Dao, cerot atšķetināt Visuma noslēpumus un izlauzties cauri mirstības un ciešanu ierobežojumiem.

Viņš cītīgi pilnveidoja savu dvēseli 3200 kalpas, lai beidzot sasniegtu apgaismību un kļūtu par daoistu svēto, un pavadīja vēl 100 000 000 kalpu, iegūstot pietiekami daudz tikumu, lai kļūtu par Debesu valdnieku. Cik gara ir viena kalpa? Apmēram tik daudz laika, cik paiet starp Visuma radīšanu un tam sekojošo tā atjaunināšanu.

* * *

16. gadsimta Ceļojumā uz Rietumiem Nefrīta imperators ir attēlots kā cēls un atturīgs, bet arī viegli iebiedējams un diezgan nekompetents. Viņš nemitīgi satraucas, nodod savus padomdevējus svarīgos lēmumos, norīko pērtiķi “apsargāt” maģisko persiku dārzu (ķīniešu kultūrā pērtiķi parasti ēd persikus, nevis banānus), un šķiet, ka viņš spēj tikai un vienīgi izdot pavēles no sava troņa. Daudzējādā ziņā viņš šķietami vairāk ir kā cilvēku nekā dievišķs valdnieks.

Taču visiem stāstiem ir vajadzīgi kolorīti otrā plāna tēli. Un visiem stāstiem, pirmkārt un galvenokārt, ir jāizklaidē lasītājs. Un stāstā, kas aptver gandrīz visu budistu un daoistu panteonu — no Bodhisatvas Samantabhadras līdz Trīs skaidrībām (daoisma trīsvienība) — ne katra dievība var būt perfekta.

Acīmredzot būt Debesu imperatoram nav viegls uzdevums. Nav brīnums, ka Ceļojumā uz Rietumiem, Pērtiķu karalim mēģinot iebilst, ka Dižajam Nefrīta imperatoram būtu jāatsakās no sava Debesu troņa un jāatdod vieta viņam, pērtiķim, kuram šobrīd vēl nav pat 400 gadu, viņš to uz 500 gadiem iesprosto zem kalna.