Ceturtais maldīgais priekšstats: “Senā Ķīna bija atpalikusi un despotiska”

Cjiņu dinastijas laikā (221. - 206. g. p.m.ē.) imperatori kļuva par Ķīnas augstākajiem valdniekiem. Lai arī senā ķīniešu sabiedrība nekad netika radījusi konstitūciju, tai līdzīgu lomu impērijas varas kontrolē spēlēja konfūcisma ideoloģija.

Konfūcisma zinātnieks Duns Džunšu imperatoram Vudi uzrakstīja “Trīs apceres par debesīm un cilvēkiem”, kurā viņš izklāstīja, kāpēc imperatoriem jādzīvo saskaņā ar konfūcisma principu žeņdžen (augstsirdīga valdīšana). Sākot no Haņu dinastijas (206. - 220. g. m.ē.), konfūcisma uzskati pastāvīgi kontrolēja imperatorus.

Kopš Suju (581. - 618.) un Tanu (618. - 907.) dinastijām Ķīna tika pārvaldīta “trīs departamentu un sešu ministriju” sistēmā (Saņšen Liubudži), kura līdzīga Rietumu pasaules sistēmai, lai nodrošinātu pārraudzību un sabalansētību. Imperatora lēmumus izvērtēja un apstiprināja cenzorāts, kuram bija tiesības noraidīt imperatora pavēles.

Senajā Ķīnā pastāvēja arī runas brīvība. Sunu dinastijas dibinātājs imperators Taidzu deva zvērestu nekad nenogalināt savus ministrus un cenzorus, tādējādi ļaujot viņiem brīvi paust savu viedokli un nostāju.

Kopš ķīniešu civilizācijas pirmsākuma vienmēr tika ievērotas tiesības uz privātīpašumu. Pirms varu sagrāba komunistiskā partija, valdības kompetence sniedzās vien apgabala robežās (atbilstoši mūsdienu pilsētas līmenim). Izņemot iesaukšanu armijā, nodokļu iekasēšanu un obligāto darbu valsts mēroga objektos, valdība neiejaucās vidusmēra pilsoņu dzīvē.

Daoisma skola liek uzsvaru uz līdzsvaru starp jiņ un jan, un konfūcisma skola iestājas par saskaņas sasniegšanu domstarpību laikā. Tādējādi senā Ķīna bija daudzšķautņaina, taču tajā pašā laikā toleranta sabiedrība. It īpaši tas bija novērojams Tanu dinastijas laikā, kad brīvi līdzās pastāvēja un attīstījās gan budisms un daoisms, gan arī tādas Rietumu reliģijas kā kristietība un jūdaisms.

Ķīnas imperatoram kā Debesu dēlam tika prasīts ievērot Debesu likumus. Viņam bija jātur godā dievi un ar cieņu jāizturas pret tradīcijām, kultūru un saviem priekštečiem. Šāda situācija nebija unikāla tikai Ķīnā, vēstures gaitā līdzīgi piemēri atrodami arī Senajā Romā un viduslaiku Eiropā.

Haņu dinastijas laikā Ķīnā tika izveidota Imperatora akadēmija, lai ar sistemātisku izglītību veicinātu sabiedrības elites veidošanos. Suju dinastijas laikā impērija attīstīja visaptverošu un objektīvu sistēmu, ar kuras palīdzību tika izvēlēti valsts darbinieki un amatpersonas. Iespēja iegūt līdzvērtīgu izglītību visiem ķīniešiem radās arī pēc tam, kad Konfūcijs uzsāka privātskolotāja praksi. Arīdzan senās Ķīnas literārā māksla plauka un zēla, un mūsdienās neviens nav spējis tai līdzināties.