Pērtiķu karalis vienojas par darījumu Drakona pilī

Mītiskajiem varoņiem vārdi bieži vien tiek atvasināti no viņu vareno ieroču nosaukumiem. Zevs asociējas ar savu zibeni, karalis Artūrs ar Ekskaliburu, Tors ar āmuru un Pērtiķu karalis ar savu vareno zizli, kas pazīstams kā Zelta nūja. Šis ir stāsts par to, kā Pērtiķu karalis atrada vai, iespējams, piesavinājās savu superieroci.

Kā stāstīts grāmatā Ceļojums uz Rietumiem, sensenos laikos kāds pārdabisks akmens Ziedu un augļu kalna virsotnē bija uzsūcis sevī Debesu un Zemes būtību. Kādu dienu klints pēkšņi sašķēlās, un no plaisas izlēca pērtiķis. Viņš bija gudrs, drosmīgs un bezbailīgs. Pārējos vienkāršos pērtiķus tik ļoti pārsteidza viņa maģiskās spējas, ka viņi kronēja to par “Pērtiķu karali”, un tā pērtiķu cilts turpināja vadīt savas dienas priecīgi uzdzīvojot.

Bet Pērtiķi pārņēma eksistenciālas bailes. Kāda gan jēga no šīs īslaicīgās laimes, ja tas, kas galu galā sagaida pērtiķi, ir novecošana, slimības un nāve? Lai iegūtu nemirstību, viņš nolēma doties meklēt īstenu mācību.

Daoistu meistars pieņēma viņu par mācekli un dziļi kalnos apmācīja. Tur viņš apguva spēju lidot un pārvērsties par jebko, par ko vien vēlējās. Pabeidzis mācības, viņš atvadījās no sava meistara un atgriezās mājās.

Tiklīdz Pērtiķu karalis atgriezās Ziedu un augļu kalnā, viņu sāka mākt jaunas raizes. Viņa prasmes bija krietni uzlabojušās, bet joprojām nebija ieroča, kas atbilstu viņa spējām. Viņa draugi pērtiķi centās palīdzēt viņam tādu atrast - viens piedāvāja klinti, cits - milzu banānu. Tā kā visi bija par to gaužām noraizējušies, uz priekšu iznāca kāds vecs pērtiķis. Viņš bija nodzīvojis simtiem gadu ilgi un zināja visu, ko vērts zināt. Viņš pastāstīja pārējiem par kādu fantastisku Drakona pili Austrumu jūras dzelmē.

“Tur,” viņš sacīja, “Drakonu karalis glabā neskaitāmus dārgumus.” Izdzirdis šo ziņu, Pērtiķu karalis bija pilns sajūsmas, un gatavojās nekavējoties uzsākt ceļojumu.

Tikmēr Drakona pilī jūras dzelmē Drakonu karalis ar savām vēžveidīgajām galma kurtizānēm līksmojās dzīrēs. Viņi nule gatavojās izbaudīt ūdens feju grupas deju, kad ģenerālis Vugui, Drakonu karaļa labā roka - bruņurupucis, saniknots iedrāzās zālē ar vārdiem: “Jūsu Augstība!”

Un tieši tajā mirklī pa durvīm ielauzās Pērtiķu karalis. Viņš sveica Drakonu karali ar vārdiem: “Sveiks, Drakonu valdniek, kā labi iet? Vai tu varētu man palīdzēt? Redzi, man vajadzīgs ierocis, kaut kas spēcīgs. Dzirdēju, ka pie tevis kaut kas tāds varētu atrasties. Ko tu par to domā?”

Drakonu karalim bija nācies dzirdēt runas par šo burvju pērtiķi. Tika runāts, ka tas esot visai viltīgs. Nevēlēdamies radīt problēmas, Drakonu karalis pavēlēja saviem pavalstniekiem atnest dažus ieročus, lai Pērtiķis varētu tos izmēģināt.

Atvērās koraļļu durvis, un zālē ieslīdēja lords Zutis, nesot līdzi spīdīgu, apmēram 2200 kg smagu šķēpu. Pērtiķis bija sajūsmā. Viņš saķēra šķēpu savās spalvainajās ķetnās un grozīja to kā nūju. Taču šķēps bija pārāk viegls un plāns. Pērtiķis neapmierināts sarauca degunu un atmeta to lordam Zutim.

Pēc tam ieradās lords Omārs, kas ar grāfa Krabja palīdzību ievilka zālē milzīgu, gandrīz 4500 kg smagu zobenu. Pērtiķis to viegli satvēra, bet novicinājis vairākas reizes nolēma, ka arī tas ir pārāk viegls.

Drakonu karaļa piere pārklājās zemūdens sviedriem. Šoreiz viņš lika atgādāt savu smagāko ieroci.

Atvērās durvis, pa kurām ierāpoja trīs vēžveidīgie. Viņi nesa milzīgu alebarda zobenu, kas svēra vairāk par visiem citiem ieročiem, un pie katra nesēju soļa jūras dibens notrīcēja. Pērtiķis kādu laiku ķircinājās ar viņiem, izliekoties, ka zobens ir par smagu, lai to celtu, bet tikai uz īsu brīdi, lai jau pēc mirkļa uzmestu to gaisā un balansētu uz viena pirksta kā izklaidējoties. Pērtiķis nogrozīja galvu un aizmeta to prom.

“Tie visi ir kā zobu bakstāmie. Vai tev nav kas smagāks?” viņš jautāja.

Drakonu karalis bija jau tuvu izmisumam, bet tad atpeldēja viņa sieva un ieteica apskatīt milzīgu dzelzs pīlāru, kas atradās dārgumu glabātuvē. Viņa pavēstīja, ka pīlārs pirms dažām dienām ticis iesvētīts ar debesu svētību, un varbūt pērtiķim lemts iegūt to savā īpašumā. Drakonu karalis piekrita un aizveda pērtiķi apskatīt šo dārgumu.

Milzu pīlārs atradās pils tālākajā pagalmā. Tā sānos bija iegravēts teksts: “Pienācīgi apzeltīts stienis”. Tas bija mucas platumā un gandrīz 7 metrus augsts. Šis pīlārs, pārsvarā simboliski, bija atbildīgs arī par līdzsvara saglabāšanu jūrā.

To ieraugot, Pērtiķu karaļa acis iemirdzējās. Viņš mēģināja to pacelt, bet, lai gan viņam tas arī izdevās, tomēr sagādāja pārāk lielas grūtības. “Hmm... tas ir pārāk liels, lai noturētu to rokās, es vēlētos, lai tas būtu nedaudz mazāks...”

Pirms vēl viņš bija pabeidzis izteikt savu domu, pīlārs pēkšņi saruka līdz ganu rīkstes izmēram un iegula Pērtiķu karaļa plaukstā. Pērtiķu karalis bija ekstāzē. Viņš sāka to vicināt uz visām pusēm, radot pilī straujas ūdens plūsmas. Drakonu karalis ar savām galma kurtizānēm gandrīz tika aizslaucīti prom!

Priekā ka izdevies atrast sev ideālo ieroci, Pērtiķis ar burvju paņēmienu vēlreiz samazināja pīlāru - šoreiz līdz adatas izmēram. Viņš to aizlika aiz auss, kur to bija ērti nēsāt līdz nepieciešamībai pielietot kaujā. Viņš steidzās pateikties Drakonu karalim un devās mājup.

Drakonu karalis, lai gan jutās atvieglots, ka izdevies atbrīvoties no prasīgā viesa, tomēr norāja ģenerāli Vugui par to, ka nav spējis apturēt nelūgtā pērtiķa ielaušanos pilī.

Pērtiķa piedzīvojumam turpinoties, veselai virknei radījumu vēl nāksies izjust viņa Zelta nūjas dusmas - no viņa nākamajiem līdzgaitniekiem Cūķa,  Smilšu mūka līdz mīļotajiem, briesmoņiem un Balto kaulu dēmonam. Galu galā, kā gan citādi būtu iespējams pasargāt dievbijīgu, bet bezpalīdzīgu budistu mūku viņa bīstamajā ceļojumā?

Šī stāsta pamatā ir Shen Yun 2016. gadā uzvestā deju miniatūra Pērtiķu karalis un Drakona pils, ko veidojuši horeogrāfi Gu Juaņs un Ju Jue, pavadījumā skanot komponista Dzjina Sjaņa mūzikai.