Četras skaistules
Ja reiz jums gadījies klīst pa Ķīnas lielveikala ejām, iespējams, esat pamanījuši greznas skārda kārbas ar četrām ķīnietēm uz vāka. Tās ir “četras skaistules” no Ķīnas vēstures. Kas piecu tūkstošu gadu senas vēstures gaitā padarījis šīs četras dāmas tik īpašas?
Ir ķīniešu idioma par to, ka dāma ir tik skaista, ka “liek zivīm iegrimt atpakaļ ūdenī un putniem krist lejup no debesīm, aizēnot mēnesi un atstāt ziedus kaunā” (沈魚落雁，閉月羞花, čeņ ju luo jaņ, bi jue sjiu hua). Četras skaistules ir šī teiciena iedvesmas avots.
Kad Sji Ši pārlaida skatu dīķim, zivis bija tik ļoti viņas skaistuma apžilbinātas, ka nogrima atpakaļ ūdenī. Vana Džaodzjuņa bija tik krāšņa, ka putni viņu ieraugot, krita zemē no debesīm. Janas Guifei priekšā ziedi kautrējās parādīt savas sejas. Bet Diao Čaņas daile aizēnoja mēnesi.
Lai gan ar viņu nepārspējamo skaistumu pilnīgi pietiktu, lai dāmas izceltos citu vidū, viņas kļuva slavenas tieši, pateicoties savai liktenīgajai lomai Ķīnas vēsturē. Iepazīstināsim ar šiem notikumiem hronoloģiskā secībā.
1. Sji Ši
Pirmā no skaistulēm ir Sji Ši, kas dzīvojusi apmēram piektajā gadsimtā p.m.ē. Šis bija nemierīgs laikmets Ķīnas vēsturē, kad impērija bija sašķēlusies un vairākas karaļvalstis karoja savā starpā. Vu valsts valdnieks Fučajs tikko bija iekarojis Jue valsti un saņēmis gūstā tās valdnieku Goudzjaņu. Lai uzveiktu Fučaju un atgūtu neatkarību, pakļautais valdnieks un viņa padomdevēji kala sazvērestību, kuras mērķis bija likt Fučajam zaudēt modrību un padarīt viņu vieglāk ievainojamu. Par savu slepeno ieroci viņi izvēlējās Sji Ši.
Dzimusi nelielā ciematā, Sji Ši tika izvēlēta, lai nonāktu imperatora galmā, kur pats valdnieks Goudzjaņs un viņa padomnieki viņu apmācīja. Trīs gadus viņa apguva etiķeti, vokālo mākslu un dejas. Kad Sji Ši bija pietiekami sagatavota, viņa tika iepazīstināta ar Fučaju, un drīzumā kļuva par valdnieka favorīti.
Tā kā Goudzjaņa rīcībā bija tāda skaistule kā Sji Ši, viņš izmantoja šo iespēju, lai novērstu valdnieka uzmanību no valsts lietām. Pēc 20 ilgiem gaidīšanas, ciešanu un pazemojuma gadiem, Goudzjaņs bija sagaidījis īsto brīdi. Viņš uzvarēja Fučaju un atgrieza Jue valstij neatkarību.
Un kas notika ar Sji Ši? Stāsta turpinājums ir nedaudz miglā tīts. Daži apgalvo, ka viņas sirdī cīnījās patiesa mīlestība pret Fučaju un uzticība savai dzimtenei, tāpēc viņa nogalināja sevi, lai izbeigtu savu misiju. Citi uzstāj, ka viņa aizbēgusi kopā ar Goudzjaņa labo roku Faņu Li.
Nav svarīgi kā viņa pavadījusi savas dzīves pēdējos gadus, jo vairāk nekā divus tūkstošus gadu savas uzupurēšanās dēļ viņa tiek uzskatīta par uzticības, drosmes un nesavtības iemiesojumu.
2. Vana Džaodzjuņa
Pāršķirot kādus četrus gadsimtus uz priekšu, mēs nonākam pie Vanas Džaodzjuņas, kas dzimusi ap 50. gadu p.m.ē. Rietumu Haņu dinastijas laikā. Vana Džaodzjuņa uzauga aristokrātiskā ģimenē un jau agrā bērnībā lieliski orientējās klasikā un spēja apburt klausītājus ar savu pipas spēli. Tomēr Vana Džaodzjuņa bija ne tikai talantīga, viņa bija izveidojusies par izcilu skaistuli, tāpēc nebija nekāds brīnums, kad viņa tika izvēlēta pievienoties iekšējās pils galmam. Tā kā nu viņa bija daļa no imperatora harēma, viņai radās iespēja kļūt par vienu no imperatora konkubīnēm.
Izvēloties jaunu konkubīni, imperators aplūkoja sava harēma dāmu portretus. Taču tolaik šos portretus gleznoja iedzīvoties kāri mākslinieki, kuriem nebija nekas pretī attēlot kārtējo kandidāti krietni vien izpušķotā veidā, ja vien bija saņēmuši no viņas krietnu naudas summu.
Džaodzjuņa atteicās piekukuļot gleznotājus, kā rezultātā viņa tika attēlota visai nepievilcīga. Lai gan meitene bija neiedomājami skaista un apveltīta ar izciliem talantiem, viņa vienmēr tika atstāta novārtā un nenonāca imperatora redzeslokā. Viņai atlika vien apbrīnot viņu no tālienes un gaidīt.
Tolaik imperators visiem spēkiem centās nosargāt visai trauslo mieru ar spēcīgajām nomadu ciltīm ziemeļos. 33. gadā p.m.ē. šo cilšu karaspēka virspavēlnieks Huhaņje ieradās vizītē Haņu dinastijas galvaspilsētā. Pateicībā par viņa pasniegtajām dāsnajām nodevām, imperators viņu bagātīgi apdāvināja. Tomēr tas, ko virspavēlnieks patiesi vēlējās, bija Haņu princeses roka — viņš gribēja kļūt par imperatora znotu. No vienas puses, imperators nevēlējās šķirties no savas mīļotās meitas, no otras puses, viņš gribēja izpatikt varenajam virspavēlniekam un nostiprināt viņu starpā radušos saikni.
Tieši tad viens no imperatora uzticamajiem padomdevējiem ierosināja sekojošu plānu. Kāpēc gan, viņš uzrunā imperatoru, nepārģērbt par tavu meitu kādu no galma dāmām? Imperators piekrīt, un par izvēlēto jaunavu kļūst neviena cita kā Džaodzjuņa, kuru imperators tobrīd nepazina, un kas viņam neko nenozīmēja.
Padomnieks pieiet pie Džaodzjuņas un uzdod viņai jautājumu: “Vai impērijas miera labad jūs esat ar mieru apprecēties ar nomadu cilšu virspavēlnieku un doties dzīvot starp nomadiem tālajos ziemeļos?” Sākumā viņa atsakās no piedāvājuma, nevēloties zaudēt savu brīnišķīgo dzīvi Haņa pilī. Viņa varētu palikt imperatora tuvumā un varbūt kādu dienu, kas zina... Salīdzinājumā ar to dzīve ziemeļu reģionu skarbajās stepēs būtu auksta un nemīlīga. Vadīt drūmu eksistenci uz ātru roku uzslietā jurtā, dienu no dienas kopjot mājlopus, svešā zemē, runājot svešā mēlē, kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem piekopjot paražas, kas viņai bija svešas, un nekad vairs neredzēt savus tuviniekus…
Tomēr Džaodzjuņa iedomājās par visiem tiem cilvēkiem, kurus ietekmēs viņas lēmums. Viņa saprata, ka veiksmīga laulību noslēgšana Haņu dinastijai nozīmētu, ka beidzot izbeigsies karš, ciešanas un nāve kaujas laukā. Dziļi nopūtusies, viņa ar mierīgu sirdi deva savu piekrišanu.
Kad Džaodzjuņa jau gatavojās doties ceļā, viņu apraudzīt ieradās pats imperators. Viņš bija satriekts! Viņa priekšā stāvēja nevis vienkārša galma jaunava, bet neiedomājami skaista sieviete, kas lika viņa sirdij sisties straujāk. Imperators acumirklī iemīlējās Džaodzjuņā.
Valdnieks vēlējās paturēt Džaodzjuņu sev, bet kā gan lai viņš lauztu virspavēlniekam doto solījumu? Ar smagu sirdi imperators atbrīvojās no jebkādas domas par iespēju viņu paturēt. Virspavēlnieks, savukārt, bija sajūsmināts par to, ka imperators viņam piešķīris visbrīnišķīgāko sievieti, kādu viņam jebkad gadījies redzēt. Nākamajā rītā jau agri klejotāji atstāja pili, līdzi aizvedot savu jauno valdnieci. Džaodzjuņa vēl pēdējo reizi atskatījās uz imperatoru un pili, kas pamazām izzuda skatienam. Šis skats kopš tā laika ticis iemūžināts daudzos mākslas darbos.
Nonākusi jaunajā dzīvesvietā, Džaodzjuņa pielāgojās klejotāju dzīvesveidam un kļuva par viņu iemīļoto valdnieci. Tomēr viņa nekad neaizmirsa savu dzimteni un vienmēr mudināja virspavēlnieku un citus virsaišus uzturēt draudzīgas attiecības ar Haņu valsti. Džaodzjuņa palika kopā ar nomadu ciltīm līdz mūža galam, pat pēc vīra nāves, un, pateicoties viņai, sešdesmit gadu laikā starp nomadiem un haņiem neizcēlās neviens karš.
Šis stāsts ir attēlots Shen Yun 2022. gada repertuārā iekļautajā deju miniatūrā Stāsts par Vanu Džaodzjuņu.
3. Diao Čaņa
No Rietumu Haņu dinastijas pārcelsimies uz Austrumu Haņu dinastijas pastāvēšanas pēdējām dienām mūsu ēras otrajā gadsimtā, kur tiksimies ar trešo daiļavu — Diao Čaņu. Viņa bija daļa no skaistuma slazda, kas tika izveidots, lai atbrīvotos no nežēlīga tirāna, stāstā, kas iemūžināts klasiskajā romānā Trejvalstu vēstures atstāstījums.
Stāsts sākas ar to, ka imperators aiziet mūžībā, un tronī tiek celts viņa mazgadīgais dēls. Despotiskais karavadonis, vārdā Duns Džuo, izmanto to, ka imperators ir pārāk jauns un vājš, un sagrābj varu valdnieka galmā, cenšoties kļūt par imperatoru. Duns Džuo ir nežēlīgs un asinskārs, viņš soda ar nāvi ikvienu amatpersonu, kas uzdrošinās stāties viņam ceļā.
Dunam Džuo palīdz un visā viņu atbalsta viņa adoptētais dēls — gara auguma brašs un šausmas uzdzenošs kareivis Lu Bu.
Tā kā impērija atrodas uz sabrukuma robežas, kāds imperatoram uzticīgs ministrs Vans Dzjuņs ir dziļi noraizējies par šo situāciju, taču viņa prāts cenšas rast risinājumu. Viņa paša adoptētā meita, daiļā Diao Čaņa, redz viņa pārdzīvojumus un jautā, vai viņa var kaut kā palīdzēt.
Vanu Dzjuņu pēkšņi pārņem apskaidrība. Viņš nāk klajā ar plānu, kas ir sarežģīti izpildāms un bīstams, jo īpaši viņa skaistajai un nevainīgajai meitai Diao Čaņai.
Ministrs rada konfliktu starp tirānu un viņa adoptēto dēlu, piedāvājot Diao Čaņas roku vispirms Lu Bu, bet pēc tam Dunam Džou, vienam par otru neko nezinot. Pēc tam Diao Čaņa satraukta metas pie Lu Bu, apgalvojot, ka pieder vienīgi viņam, taču Duns Džuo piespiež viņu iziet par sievu pie viņa!
Lu Bu ir nikns uz Dunu Džuo. Duns Džuo, savukārt, domā, ka Lu Bu cenšas atņemt viņam sievu. Dusmu uzplūdā Lu Bu nogalina Dunu Džou un bēg no pils. Misija ir pabeigta.
Diao Čaņas rīcība atspoguļo īstenu “ji” (義), kas ir jēdziens, ar ko apzīmē uzticības, krietnuma un taisnīguma apvienojumu, un ir romāna Trejvalstu vēstures atstāstījums galvenā tēma (tas pat ir iekļauts romāna nosaukumā ķīniešu valodā — Saņ guo jaņ ji).
Stāsts par Diao Čaņu ir atspoguļots Shen Yun 2020. gada repertuārā iekļautajā deju drāmā Skaistules slazds, kā arī Shen Yun oriģināldarbā, operā Viltīgais manevrs.
4. Jana Guifei
Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais ir stāsts par Janu Guifei— tas ir mīlas stāsts no astotā gadsimta, lielās Tanu dinastijas valdīšanas laikā.
Imperatoru Tanu Sjuaņdzunu savaldzina Janas Guifei skaistums, un visai drīz viņa kļūst par viņa iemīļotāko konkubīni. Imperators dāsni apber Janas kundzi ar galma tituliem un dārglietām, padarot viņas dzīvi īsteni krāšņu. Iet laiks, bet imperators dīki pavada savas dienas kopā ar Janas kundzi, izgaršojot dzīves izsmalcinātākās baudas.
Bet, kamēr viņi bauda izmeklētus cienastus un dejo, pie pils vārtiem jau klauvē nelaime. Militāro grupējumu vadītāji cenšas sagrābt varu un plāno sacelšanos, savukārt korumpētas amatpersonas pašlabuma gūšanai ir piekukuļojušas Janas kundzes ģimenes locekļus.
Neskatoties uz to, imperators turpina atstāt novārtā valsts lietas, dodot priekšroku sirdslietām. Viņa padomnieki atkal un atkal iebilst un aizrāda viņam, taču valdnieks tos ignorē. Kad nemiernieki beidzot iebrūk pilī, imperators un viņa galminieki ir spiesti glābties bēgot.
Nonākuši drošībā, imperatora padomdevēji un sargi atsakās turpināt pildīt savus pienākumus. Viņi apgalvo, ka Janas kundze vainojama pie tā, ka novērsusi imperatora uzmanību, liekot viņam pamest novārtā savus pienākumus, kā rezultātā Tanu dinastija ir nospiesta uz ceļiem. Viņi negrasās aizstāvēt Tanu dinastiju, kamēr Janas kundze netiks sodīta ar nāvi. Neredzot citu iespēju atrisināt situāciju, imperators, sirdij asiņojot, tomēr piekrīt.
Šis ceturtais stāsts par liktenīgo daiļavu ticis attēlots Shen Yun 2023. gada repertuārā iekļautajā deju drāmā Tanu imperators un Janas kundze.
Tāpēc nākamreiz, kad nonāksiet Ķīnas lielveikalā, paraugieties, vai pamanīsiet un atpazīsiet četras liktenīgās skaistules: vai tik tā nav Sji Ši, kas dīķmalā plūc ziedus? Vai Džaodzjuņa sarkanajā apmetnī ar savu pipu rokās? Varbūt tā ir Janas kundze savā smalki izstrādātajā galvassegā un zeltainajā Tanu dinastijas tērpā? Vai arī Diao Čaņa ar savu valgo acu skatu, kas tur rokās vīraka kociņu?
Lai aptvertu, cik svarīgu lomu šie liktenīgie tēli spēlējuši savā laikā, vienkārši padomājiet — kuru no mūsdienu cilvēkiem — vienalga, vīrieti vai sievieti — atcerēsies vēl pēc diviem tūkstošiem gadu?
