Mūks Dzjiguns

Dzjiguns piedzima turīgā ģimenē Dienvidu Sunu dinastijas valdīšanas sākumā periodā. Kā jauns vīrietis viņš iestājās budistu klosterī un pieņēma vārdu Daodzji. Atšķirībā no citiem mūkiem viņš ģērbās nevīžīgi, vecās nobružātās drēbēs, pārkāpa gaļas ēšanas liegumu un dzēra vīnu. Īsāk sakot, viņš bija savdabīgs, un viņa īpatnības kaitināja pārējos mūkus. Tādējādi viņš ieguva iesauku “Trakais mūks Dzji”, kas vēlāk tika saīsināts līdz “Meistars Dzji” vai Dzjiguns.

Neraugoties uz savu ekscentrisko personību, Dzjiguns bija patiess, labsirdīgs un augsti izglītots budistu māceklis. Viņš bija pazīstams ar to, ka palīdzēja tiem, kam tas bija nepieciešams, un dažreiz pat glāba viņu dzīvības. Ķīniešu tautas leģendās aizrautīgi aprakstīti viņa dažādie varoņdarbi.

Baļķu izvilkšana no akas

Kāds populārs stāsts vēsta, ka Dzjiguns izmantojis savas pārdabiskās spējas, lai no akas izvilktu baļķus. Handžou bija jābūvē templis, un steidzami bija vajadzīgi baļķi. Vislabākie baļķi bija Sičuaņas provincē, kas atrodas gandrīz 1500 km attālumā. Mūki bija izmisuši.

Bet tas neapturēja Dzjigunu. Viņš izmantoja savas spējas, lai vienu pēc otra pārnestu baļķus. Pārējie mūki tos krāva kaudzē, līdz mūks, kuram bija uzdots tos skaitīt, pēkšņi iesaucās “Pietiek!” Dzjiguns jau bija sācis pārnest nākamo baļķi, taču, dzirdot mūka kliedzienu, viņš apstājās. Šis pēdējais baļķis palika līdz pusei iegremdēts akā, un vēlākās paaudzes uzcēla virs tā paviljonu, nosaucot to par “Dievišķās teleportācijas aku”.

Lidojošā kalna virsotnes apturēšana

Vēl viens stāsts, kas iedvesmo Shen Yun iestudēt deju Mūks Dzjiguns nolaupa līgavu, stāsta par mūka ģeniālajām metodēm, kā glābt cilvēkus no draudošām briesmām pat pret viņu gribu.

Kādu dienu mūks Dzjiguns gāja uz Linjiņa templi, kad pēkšņi sajuta dūrienu sirdī. Viņš juta, ka kaut kas nav kārtībā, un izmantoja savas gaišreģa spējas, lai izvērtētu situāciju, un ieraudzīja, ka krītoša kalna virsotne drīz uzkritīs uz tuvējo ciematu.

Satraukts, Dzjiguns sāka kliegt, brīdinot ciema iedzīvotājus bēgt, lai glābtu savas dzīvības. Bet viņi tikai pasmējās un atraidīja viņu kā “trako mūku, kurš atkal runā muļķības”. Tad Dzjiguns ciemā ieraudzīja kāzu gājienu. Viņš iebrāzās gājienā, satvēra līgavu, uzmeta pār plecu un aizskrēja.

Satrauktais līgavainis un viesi sasauca visu ģimeni un draugus, lai dzītos pakaļ nolaupītājam. Drīz vien viņiem pakaļ skrēja viss ciems.

Tiklīdz viņi bija paskrējuši garām ciema vārtiem, tuvējā milzīgā kalna virsotne sabruka ar triecienu iegāžoties ciematā. Visur lidoja milzīgi akmeņi, kas vienā mirklī sadragāja jumtus un saplacināja ēkas.

Dzjiguns bija izglābis ciematu, bet tikai tad viņš pamanīja, ka ciematā atstāta maza meitene un viņas virzienā ar troksni gāžas milzīgs akmens. Viņš nekavējoties norādīja ar plaukstu uz akmeni un ar savām spējām nekavējoties atgrūda to, izglābjot meitenes dzīvību.

Šo slaveno akmeni tagad sauc par Handžou “Lidojošo virsotni”, un apmeklētāji var redzēt plaukstas nospiedumu, kas tagad iestrādāts klints pamatnē.