Reportāža: vadošais dejotājs Keņdzji Kobajaši

Magnifissance Magazine ir Francijas un Kanādas vadošais bilingvālais luksusa dzīvesveida žurnāls ķīniešu un angļu valodā, kura mērķis ir veidot tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, veidojot vienotu izpratni par skaistumu un izsmalcinātību, kas gulstas abu šo tradīciju pamatos.

Magnifissance: “Saviļņojoša māksla: Shen Yun vadošais dejotājs Keņdzji Kobajaši”

Svinīga, smeldzoša melodija piepilda zāli, lēnām paceļas skatuves priekškars, atklājot skatītāju acīm debesu valstību, kas ir pat gandrīz par daudz burvīga, lai to skatītu mirstīgā acis. Cildeni un žēlsirdīgi Budas izpilda diženas mudras — dievišķo valodu. Viņiem apkārt pāri skatuvei peld gaisīgas debesu jaunavas plandošos, ēteriskos tērpos. Vispārējs sajūsmas sauciens atskan publikā, jo visa skatītāju auditorija ir nonākusi debesīs. Cilvēku acīs riešas asaras, jo dziļi sirdī viņi sajūt tālas, bet pazīstamas ilgas.

Lai gan Shen Yun Performing Arts katru gadu maina savu programmu, koncertus nemainīgi atklāj kāda no šīs ainas variācijām. Vadošajam dejotājam Keņdzji Kobajaši šī koncerta atklāšanas aina gadu no gada joprojām turpina radīt patīkamu zosādu.

Ikgadējās koncerttūrēs ar Shen Yun Keņdzji izbauda eiforiju, ko viņam sagādā iespēja dalīties ar lielisko klasiskās ķīniešu dejas mākslu ar skatītāju auditoriju visā pasaulē. Uzkāpis uz skatuves, viņš pilnībā pārtop savā skatuves tēlā, aizmirstot visu apkārtējo.

Keņdzji runā tāpat kā dejo — ar visu sirdi un dvēseli. Ar savu burvīgo smaidu viņš ir gluži kā pozitīvas enerģijas lādiņš, kas traucas uz priekšu, piesaistot sev visu apkārtējo skatus.

TIECOTIES PIEPILDĪT SAPNI

Keņdzji ir uzaudzis Japānā, ģimenē, kurā tēvs — japānis, bet māte ķīniete. 2006. gadā pirmo reizi noskatījies Ņujorkas kolektīva Shen Yun uzstāšanos Tokijā, viņš tūlīt kļuva par tā kaislīgu cienītāju. Dejojošo vīriešu cēlsirdības, sieviešu graciozitātes un dzīvā fona aizgrābts, Keņdzji atstāja skatītāju zāli dziļas iedvesmas pārņemts. Shen Yun priekšnesumā bija kaut kas pārlaicīgs un dvēseli saviļņojošs, kaut kas tāds, kas pacēla to pāri citiem izklaides veidiem.

Kopš tās reizes Keņdzji katru gadu apmeklēja Shen Yun izrādes. Viņa mērķis bija iestāties Fei Tian Mākslas akadēmijā, kas ir vadošā klasiskās ķīniešu dejas skola Ņujorkā, un apmāca daudzus Shen Yun māksliniekus.

Viņš trīs reizes piedalījās atlases konkursā, pirms tika uzņemts Fei Tian. Keņdzji bija apņēmības pilns gūt panākumus Fei Tian, ​viņš sev sacīja: “Es spēšu izturēt jebkādas grūtības. Es izturēšu.” Viņš smejas, stāstot, ka Fei Tian viss izrādījās vēl grūtāk, nekā viņš bija iedomājies, taču, arvien pieņemoties spēkā mīlestībai pret deju, viņš atradis spēku izturēt.

Esot Fei Tian, Keņdzji pirmo reizi izjuta sacensību garšu, piedaloties vietējā konkursā. Tas bija atlases konkurss sacensībām New Tang Dynasty (NTD) Television rīkotajā Starptautiskajā klasiskās ķīniešu dejas konkursā. Dejojot uz skatuves, Keņdzji atzīstas: “Es vienkārši jutos ārkārtīgi laimīgs, ārkārtīgi laimīgs. Kad tu iemiesojies savā skatuves tēlā, tu patiesi… kā lai to saka, tu ieej pats savā pasaulē.”

Keņdzji tajā laikā bija tikai iesācējs, taču viņš pirmo reizi izjuta īstu svētlaimi.

    

DĒLA PIETĀTE

Fei Tian apmācību kurss ietvēra arī Ķīnas vēstures izpēti, spožu stāstu, vērtību un tradīciju vadmalu, kurā ieausta visa piecus tūkstošus gadus senā Ķīnas civilizācija. Keņdzji iemīļoja šos senās Ķīnas nostāstus ar kolorītajām leģendām par uzticību, godaprātu un mūžīgo cīņu starp labo un ļauno — tās bija tik aizraujošas, ka šķita kā dramaturģiski uzvedumi. “Jo vairāk es lasīju, jo interesantāk man tas šķita,” viņš atzīstas.

Ar klasiskās ķīniešu dejas palīdzību Keņdzji un citi kolektīva dejotāji uz skatuves atdzīvināja šos stāstus, slavinot tradicionālos tikumus, tādus kā nesavtība, labestība un uzticība saviem principiem. Ķīnas vēsturiskie varoņi Keņdzji kļuva arī par atdarināšanas paraugiem. “Ar viņiem saistītajos notikumos un viņu pašu rīcībā mēs varam smelties iedvesmu,” viņš uzskata, un vedina uzdot dejotājam jautājumu: “Par kādu cilvēku jūs galu galā vēlaties kļūt?”

2016. gadā Keņdzji pats veidoja horeogrāfiju numuram, ar kuru uzstāties NTD 7. Starptautiskajā klasiskās ķīniešu dejas konkursā. Tas ir stāsts par jaunu karotāju, kurš cenšas ievērot divus tradicionālus ķīniešu tikumus: dēla godbijību pret vecākiem un uzticību savai zemei.

    

Stāsts sākas ar to, ka jaunā vīrieša tēvs apmāca viņu kaujas mākslā un stāsta, cik svarīgi ir aizstāvēt savu zemi, kad tas ir nepieciešams. Vēlāk viņa tēvs mirst kaujas laukā, bet jaunais puisis gremdējas dziļās sērās. Tomēr, atcerējies tēva teikto, viņš galu galā izvēlas iet tēva pēdās, kalpojot savai valstij.

Šis stāsts ir ļoti tuvs Keņdzji sirdij, jo 17 gadu vecumā arī viņš zaudēja savu tēvu. Kad Keņdzji stāsta par savu tēvu, viņa vārdos skan dziļa cieņa. Viņa tēvs bija cilvēks, kuram varēja uzticēties, kas bija atbildīgs un dāsns pret apkārtējiem. Maltīšu laikā viņš apēda to, kas citiem ģimenes locekļiem bija palicis pāri, un restorānos viņš vienmēr ļāva citiem izvēlēties ēdienkarti. “Viņam ne mazākajā mērā nepiemita egoisms. Viņš vienmēr vispirms domāja par citiem,” Keņdzji gremdējas atmiņās. Keņdzji izpratnē viņa tēvs bija pilnīgi uzticams. “Lai kas arī atgadītos, viņš vienmēr bija līdzās, lai mūs aizstāvētu,” dejotājs apgalvo.

Keņdzji tobrīd bija skolā, kad atskanēja telefona zvans, un mamma pavēstīja ziņu, kas satricināja visu viņa pasauli. Šādos brīžos, saka Keņdzji, viss ir atkarīgs no izvēles. Viņam personīgi tas kļuva par pāragra brieduma procesu, jo nācās mācīties stāties pretī pasaulei vienam pašam: “Es vairs nevarēju atļauties būt par naivu jaunekli. Man bija jāsāk uzņemties daudz lielāku atbildību.” Un gluži tāpat kā jaunais vīrietis no deju miniatūras, viņš izvēlējās iet sava tēva pēdās un turpināt īstenot viņa dzīves centienus.

Lai iedvestu skatuves tēlā dzīvību, Keņdzji nebeidza vien pieslīpēt sava tēla rakstura izpausmes, pievienojot nianses un apveltījot ar izjūtām burtiski katru elpas vilcienu, katru žestu un katru kustību, lai nodemonstrētu jaunā vīrieša pakāpenisku pāreju no izmisuma līdz ciešai apņēmībai. Un tā, tāpat kā vienkārša melodija pamazām pārtop par simfoniju, Keņdzji radīja daudzšķautņainu skatuves tēlu, kurā jūtamās emocijas aizkustināja skatītājus.

“Iemiesoties savā skatuves tēlā, tā ir īsta bauda. Kad jūs sasniedzat noteiktu līmeni, kad esat emocionāli nobriedis un tehniski ticis līdz noteiktam punktam, visi uztraukumi ir pazuduši, tā ir patiesa bauda.”

Ainas beigās, kas Keņdzji uzmet uz pleciem tēva apmetni, noslauka asaras un, gatavojoties kaujai, izvelk šķēpu, viņa acīs mirdz cieša apņemšanās. Keņdzji aizkustinošais sniegums, kas ir cieņas pilns veltījums viņa paša tēvam, tika apbalvots ar zelta godalgu.

MĀKSLA BEZ ROBEŽĀM

Keņdzji izteiksmīgie priekšnesumi gadu gaitā ir aizrāvuši daudzus. Kāds uzticīgs viņa talanta cienītājs, japāņu zemes īpašnieks, trīs reizes apmeklēja Shen Yun koncertu Japānā (visas vienā gadā), un vēl tas viņam nelikās pietiekami. Tādēļ viņš kopā ar sievu aizlidoja uz Taojuaņu Taivānā, lai vēlreiz noskatītos Shen Yun uzstāšanos. Kad izpildītāji atkārtoti tika izsaukti uz skatuves, šis skatītājs tika manīts, kājās stāvot dedzīgi aplaudējot, un izsaucot Keņdzji vārdu.

Un šis cilvēks ir tikai viens no daudziem, kurus Shen Yun izrādes ir saviļņojušas, iedvesmojušas un pacilājušas. Kad pēc Shen Yun priekšnesuma Keņdzji dzird pērkondārdošu aplausu vētru un redz cilvēkus smejamies vai raudam, viņš atceras, kāda ir Shen Yun ietekme uz cilvēkiem. “Tās ir abpusējas attiecības. Mēs dodam viņiem, tāpat kā viņi dod mums,” uzskata Keņdzji. “Visas tavas sāpes un spēku izsīkums, ak, tas bija tā vērts!” Tu to patiešām izjūti tieši tā.

Keņdzji vairs nespēj iedomāties savu dzīvi bez klasiskās ķīniešu dejas. Šī burvīgā māksla ir pildījusi viņa dvēseli vairāk nekā desmit gadus, un ir kļuvusi par pētnieciskas ekspedīcijas objektu visam mūžam. “Neatkarīgi no tā, cik plaši jūs to pētīsiet un cik dziļi raksiet, jūs nespēsiet to izprast pilnībā,” dejotājs apgalvo. "Tas vienkārši ir kaut kas pārāk dziļš un pārāk plašs. Jo vairāk jūs to pētāt, jo vairāk, šķiet, vēl atlicis. Jūs nekad neaizsniegsieties līdz virsotnei vai nesasniegsiet pilnību. Pat ja vēlāk jūs fiziski vairs nespēsiet dejot, jūsu izpratne par deju turpinās padziļināties.

Man grūti to izskaidrot,” atzīstas Keņdzji, “bet tā ir mana dzīve, tas, ko es šai dzīvē vēlos. Nedomāju, ka spētu no tā atteikties!”