Intervija ar diriģentu Milenu Načevu

Diriģenta Milena Načeva spraigiem notikumiem bagātā karjera ir aizvedusi viņu no privātstundām klavierspēlē Bulgārijā līdz mācībām pie tā laika slavenākajiem skolotājiem Krievijā, un tālāk uz ASV un Kārnegija zāli. Un tieši šeit, Ņujorkā, Shen Yun simfoniskajā orķestrī viņš ir atradis jaunas mājas, jaunu piepildījumu un pat izjūtu, ka tas ir likteņa lēmums.

Šoruden Načeva kungs piedalīsies Shen Yun Symphony Orchestra līdz šim grandiozākajā turnejā, kas aptvers 18 pilsētas, tai skaitā debijas Japānā un Taivānā, kā arī atgriešanos Kārnegija zālē un Kenedija centrā. Simfoniskā orķestra saspringtās mēģinājumu sezonas starpbrīdī mēs tikāmies ar diriģentu, lai lūgtu viņu intervijā atklāt mums ko vairāk.

J: Načeva kungs, vai jūs varētu mums pastāstīt par savu pirmo tikšanos ar mūziku?

M.N.: Es atceros šo brīdi. Tas notika, kad vecmāmiņa aizveda mani uz manu pirmo klavierstundu. Un es uzskatu, ka šī pirmā tikšanās ar mūziku pilnībā mainīja manu dzīvi — uz visiem laikiem. Man bija tikai 5 gadi, un es biju līdz sirds dziļumiem iemīlējies savā klavierskolotājā. Viņa palīdzēja man rast pārliecību par savām spējām. Tā pēc gada es jau spēlēju Bēla Bartoka bērnu albumu, un skolotāja mani aizsūtīja uz valsts mēroga pianistu konkursu, kurā es uzvarēju savā vecuma grupā. Tajā pašā gadā notika arī mana pirmā publiskā uzstāšanās kā pianistam. Protams, tas bija tikai ģimenes un draugu priekšā, tomēr tā bija īsta auditorija, un uzstāšanās intensitāte arī bija īsta.

J: Kad jūs izlēmāt veidot karjeru mūzikā?

M.N.: Dažus gadus vēlāk, 9 gadu vecumā, es sajutu neticamu prieku, mājās diriģējot Brāmsa 4. simfoniju — es diriģēju, skanot kādai no šīm melnajām vinila platēm. Es diriģēju pēc atmiņas, jo nekad nebiju redzējis nošu partitūru, taču fiziskais kontakts starp mūziku un žestiem mani ārkārtīgi iedvesmoja.

Mūzikas skolā es apguvu klavierspēli un kordiriģēšanu. Un man ārkārtīgi paveicās, ka varēju mācīties pie tā laika labākajiem skolotājiem, kas ne tikai mācīja man mūziku, bet bija dzīvs paraugs man kā mūziķim un cilvēkam. Viens no viņiem, profesors Vasils Arnaudovs, iespējams, viens no slavenākajiem Bulgārijas kordiriģentiem, bija galvenais iemesls, kāpēc es turpināju mācīties Sanktpēterburgas konservatorijā, jo viņš darīja visu iespējamo, lai veicinātu manu nosūtīšanu uz turieni.

Tur man bija iespēja mācīties pie izcila vīra, profesora Iļjas Musina — profesora, kurš mācīja Juriju Temirkanovu, Valēriju Gergijevu un daudzus, jo daudzus citus slavenus diriģentus. Viņš bija skolotājs, kas spēja ne tikai iemācīt tehniku ​​un palīdzēt izveidot dabisku izjūtu par to, kā ar žestu palīdzību komunicēt ar orķestri, bet spēja iemācīt arī daudzas lietas, kas saistītas ar diriģenta profesiju, izveidot holistisku personību un pilnvērtīgu mūziķi — gan teorētiski, gan praktiski. Katru dienu viņš mums mācīja komunicēt ar orķestri, vadīt orķestra mēģinājumus, mācīja kā visai ierobežotā laika sprīdī uzlabot orķestra skanējumu un likt mūziķiem noticēt savām spējām. Viņš bija ne tikai mans diriģēšanas skolotājs, viņš bija mans otrais tēvs.

J: Ņemot vērā jūsu pieredzi un izglītību, kam sekojusi gadu desmitiem ilga pieredze dažādu orķestru diriģēšanā, kas, pēc jūsu domām, ir izcils diriģents?

M.N.: Tāds, kas spēj tikt galā ar ko sarežģītu. Jums jābūt ne tikai ārkārtīgi labi sagatavotam muzikāli un teorētiski, bet arī jābūt apveltītam ar lieliskām zināšanām mūzikas vēsturē un jāpārzina katra instrumenta skanējuma iespējas orķestrī. Un kas ir svarīgāk par visu - jums jābūt psihologam. Mēs nestrādājam ar instrumentiem — mēs strādājam ar cilvēkiem, kas spēlē šos instrumentus. Kad esat izpratis šo būtisko skata punktu, pilnībā mainās visa jūsu attieksme, un jūsu vienīgā vēlme turpmāk ir saņemt atzinību no cilvēkiem, kuri sēž jūsu priekšā, un redzēt viņu acīs, ka jūsu izturēšanās uz paaugstinājuma viņiem ir kā iedvesmas avots, kas liek sajust dedzīgu tieksmi sniegt uz skatuves visu to labāko. Tas ir lielākais gandarījums, ko var saņemt diriģents. Strādājot ar Shen Yun orķestri, man ir bijuši šādi neaizmirstami mirkļi. Es redzu iedvesmu. Es jūtu, ka tā virmo gaisā mums visapkārt. 

J: Shen Yun mūziķi praktizē Faluņ Dafa meditāciju un savā ikdienas dzīvē seko šīs garīgās mācības prasībām. Kā tas ir saistīts ar jūsu radīto un izpildīto mūziku?

M.N.: Atrašanās garīgās pilnveidošanās vidē ļoti palīdz. Mēs burtiski dzīvojam kopā, mācāmies kopā, pilnveidojam sevi, kopā meditējam — un tas veido pozitīvu enerģiju mums visapkārt. Nav šaubu, ka, iznākot uz skatuves, šī pozitīvā enerģija ļoti palīdz.

J: Lasot atsauksmes, šķiet, ka skatītāji bieži runā par to, cik ļoti viņus pārsteigusi no mūzikas nākošā enerģija.

M.N.: Ir tāds teiciens: "Mūzika sākas tur, kur beidzas vārdi." Ja man būtu jāsalīdzina mūsu Shen Yun orķestris ar citiem orķestriem, es teiktu, ka Shen Yun mēs ne tikai izpildām mūziku, ne tikai spēlējam notis un melodijas. Mēs iedziļināmies mūzikas saturā, pat paceļoties pāri emocionālajai pusei — lielākā daļa orķestru pieturas emocionālajai izpildījuma pusei, bet mēs ejam vēl tālāk, lai paustu mūzikā vēl dziļāku nozīmi. Tas ir kā slepens kods mūzikas tekstā, ko mēs nododam klausītājiem. Viņiem pat nav jāsaprot šis slepenais kods, taču tā efekts un rezonanse ir jūtama.

Tāpēc daudzās mūsu izrādes atsauksmēs jūs redzat kā skatītāju auditorijas pārstāvji saka, ka, klausoties mūziku, viņi ir raudājuši, bet nezina, kāpēc. Vai arī viņi saka, jūtas pacilāti, bet nezina kāpēc? Es teiktu, ka visticamāk tas notiek tāpēc, ka meditējot, pilnveidojot savu personību un garīgi attīstoties, mēs spējam komunicēt ar klausītāju ne tikai ar mūzikas virspusējās skaņas palīdzību, bet arī dziļākā tās iekšējās nozīmes slānī.

J: Jūs strādājat ar mūziķiem no visas pasaules. Kas apvienojis viņus vienkopus?

M.N.: Mums ir mūziķi no Austrālijas, Āzijas, Eiropas, Amerikas — un tie visi, protams, ir virtuozi instrumentālisti un augsta līmeņa profesionāļi. Ir patiešām interesanti strādāt ar cilvēkiem no valstīm ar senām mūzikas tradīcijām, tādām kā Vācija, Itālija vai Spānija, taču mūzikas un garīgās vides spēks mūs apvieno un saliedē mūsu centienus.

Mūziķi šeit noteikti daudz labāk sastrādājas savā starpā, nekā jebkurā citā orķestrī, ko esmu redzējis. Galvenais iemesls ir tas, ka mēs izprotam, cik dziļa jēga ir tam, ko mēs darām.

Es tiešām jūtos pagodināts par iespēju piedalīties Shen Yun. Manā gadījumā Faluņ Dafa idejas saskan ar manu personisko dzīves skatījumu un maniem cilvēciskajiem un mākslinieciskajiem uzskatiem. Un arī mākslinieciskajā ziņā es lepojos ar to, ka savā ziņā tas, ko mēs darām, cenšoties atgriezt dzīvē tradicionālo ķīniešu kultūru — un tas ietver arī mūziku — ir gandrīz kā mūsu atbilde 20. gadsimta 60. gados Ķīnā izvērstajai kultūras revolūcijai. Toreiz gandrīz pilnībā tika iznīcināta ne tikai tradicionālā ķīniešu kultūra, bet arī daudzi mani iecienītākie klasiskie Rietumu komponisti, dzejnieki, romānisti, gleznotāji — viņu darbi burtiski tika iznīcināti. Es to saucu par noziegumu pret cilvēci. Pasaules vairāku gadsimtu garumā krātais mākslas mantojums tika iznīcināts vien dažu gadu laikā.  

J: Kā jūs interpretējat Shen Yun ķīniešu tēmas ar savu klasiskajās Rietumu tradīcijās gūto izglītību un Austrumeiropas izcelsmi?

M.N.: Pirmkārt, kā zināms, mūzika ir starptautiska valoda. Un, otrkārt, šāda problēma pastāv jebkāda veida mūzikas interpretācijā — man ir nācies pavadīt daudzus jo daudzus gadus centienos izkopt savu muzikālo intuīciju, strādājot ar dažādiem stiliem, ar dažādiem atšķirīgu valstu un dažādos gadsimtos dzīvojušu komponistu skaņdarbiem. Tas viss ir palīdzējis attīstīt manu muzikālo intuīciju.

Es arī cenšos tuvāk iepazīt ķīniešu mūzikas folkloras pusi, labāk izprast ķīniešu instrumentus, tādus kā erhu, pipa, suona u.c. potenciālu un iespējas. Un ar šīs universālās valodas palīdzību, kad jūsu apziņas durvis ir atvērtas, jūs itin viegli varat atrast pareizo tempu, vajadzīgo artikulāciju un īsto frāzi. Protams, es strādāju kopā ar saviem draugiem un kolēģiem — mēs daudz diskutējam ar komponistiem un horeogrāfiem — un tajā pat laikā es mācos pats un cenšos nodot savas zināšanas arī pārējiem. Tas ir abpusējs process.

J: Vai jūs varētu sniegt mums kādu piemēru, kā tas notiek dzīvē?

M.N.: Pirms divām dienām simfoniskā orķestra pavadījumā mēģinājām skaņdarbu ar solo trim erhu. Mēģinājuma laikā, es bez vārdiem, tikai vērojot trīs solistu acis, jau zināju, kas viņām vajadzīgs — kāds temps viņām nepieciešams, kādu atbalstu viņas sagaida, kā mēs kopā varētu attīstīt sarežģītu skaņu rindu, un man radās sajūta, ka arī viņas to intuitīvi izprot. Kad es vēlējos sākt frāzi no kāda punkta un novest to līdz galam, viņas pilnībā bija kopā ar mani, lai gan mūsu starpā netika izteikts neviens vārds.

J: Tātad tā ir komunikācija, kas pārsniedz valodas iespējas?

M.N.: Pilnīgi noteikti. Tas ir cits komunikācijas līmenis.

J: Vai šajā apmaiņā gadās arī kāds gandarījuma brīdis?

M.N.: Ir daudz momentu, kurus varu saukt par tādiem, kas sniedz gandarījumu. Par vienu no tādiem mēs tikko runājām, - pilnīgas savstarpējas sapratnes brīdis starp mani un orķestri. Šī garīgā apmaiņa un komunikācija mūsu starpā ir kaut kas transcendentāls, vārdos neizsakāms. Vēl viens gandarījuma brīdis ir atzinība, ko es redzu komponistu acīs pēc viņu skaņdarba atskaņošanas. Taču galvenokārt es jūtos gandarīts un pateicīgs liktenim par iespēju strādāt ar daudznacionālu orķestri un dalīties ar mūziķiem savā redzējumā.

J: Kas, jūsuprāt, ir šī likteņa nolemtība?

M.N.: Es domāju, ka tā ir sajūta, ka esi nonācis tur, kur tev jābūt, kad jūties ērti un esi novērtēts. Tā es to izjūtu — esmu savā vietā. Pat atskatoties pagātnē — protams, man bija iespēja palikt Eiropā un vadīt kādu no Eiropas orķestriem, tā nebija problēma, — taču es gribēju sevi pierādīt pavisam citā situācijā. Kad es ierados Amerikas Savienotajās Valstīs, nebija daudz tādu, kas kaut ko zinātu par mani, maniem ierakstiem vai manu iepriekšējo pieredzi. Tāpēc man bija jāsāk no nulles un jāgaida daudzus gadus, lai gūtu šo iespēju. Un, kad sapratu, ka tā ir ne tikai iespēja pilnveidoties profesionālā plānā, bet tas ir arī dziļā harmonijā ar manu dvēseli un manu pasaules uztveri, es sev sacīju: “Oho, tu esi atradis savu vietu dzīvē. Tagad vienīgais, kas atliek, ir darīt savu darbu pēc iespējas labāk.”

J: Vai ir kāds īpašs skaņdarbs, kuru šajā gaidāmajā koncertturnejā jūs gribētu piedāvāt skatītāju vērtējumam?

M.N.: Man katrs programmas skaņdarbs saistās ar atšķirīgām atmiņām, jo ​​gandrīz visus šos skaņdarbus mēs kopā ar mūsu deju kompāniju esam izpildījuši visā pasaulē. Katrs skaņdarbs man ir īpaši sirdij tuvs — un ne tikai tāpēc, ka pagājušajā sezonā diriģēju 119 izrādēs. Ļaudis man jautā: “Kāda ir jūsu mīļākā mūzika?” Tas, ko es šobrīd diriģēju, tā arī ir mana mīļākā mūzika. Mūzika, kuru diriģēšu nākamgad, tad būs mana mīļākā mūzika. Šīs ir ļoti īpašas attiecības.

J: Kad cilvēki ir atnākuši, lai noklausītos Shen Yun Symphony Orchestra koncertu, kas, jūsuprāt, viņus visvairāk pārsteigs mūzikā?

M.N.: Es patiesi ticu, ka viņus pārsteigs no skatuves plūstošā skaņa. Šī skaņa būs ārkārtīgi unikāla, pateicoties tam, ka orķestrī apvienoti skan Rietumu un Austrumu instrumenti. Mēs tik smagi strādājam, lai panāktu pēc iespējas labāku ansambļa skanējumu, tas, ko darām, tiešām ir ļoti smags darbs, taču mēs vēlamies būt atpazīstami ar šo savu ansambļa skanējumu. Tāpat daudz strādājam pie dažādu instrumentu grupu skanējuma sabalansēšanas. Mēs vienmēr cenšamies padarīt melodiju ārkārtīgi caurspīdīgu. Tajā pat laikā mēs cenšamies panākt, lai katra partitūras nianse būtu tik tīra un skaidri izteikta, ka aiz melodijas pavērtos vēl cits krāsu spektrs. Tāpēc mēs strādājam daudzās dimensijās. Ja aplūkojam diriģenta partitūru ne tikai vertikāli – kā harmoniju, līdzsvaru, instrumentāciju, — bet arī horizontāli, mēs izmantojam visus iespējamos veidus, kā padarīt mūziku izteiksmīgāku, lai radītu patiesi satriecošu iespaidu uz mūsu auditoriju. Mēs vēlamies sniegt klausītājiem ne tikai emocionālu baudījumu, bet arī iespēju aiz mūzikas atklāt pavisam citu pasauli.

 

Biļešu tirdzniecība