Reportāža: vadošā dejotāja Andželija Vana
Taste of Life ir Francijas un Kanādas vadošais bilingvālais luksusa dzīvesveida žurnāls ķīniešu un angļu valodā, kura mērķis ir radīt tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, veidojot vienotu izpratni par skaistumu un izsmalcinātību, kas gulstas abu šo tradīciju pamatos.
Taste of Life iepriekšējais numurs iepazīstināja mūs ar Shen Yun vadošo dejotāju Andželiju Vanu. Vana ir kopā ar Shen Yun kopš 2008. gada. 2012. gadā viņa ieņēma pirmo vietu New Tang Dynasty Television Starptautiskajā klasiskās ķīniešu dejas konkursā (pieaugušo sieviešu grupā). Nākamajā sezonā Vana kopā ar Shen Yun New York Company dosies koncertturnejā pa Ziemeļameriku un Eiropu.
Taste of Life: “Dimants iemirdzas vēl spožāk”
Reizēm, skatoties izrādi, zūd robeža starp realitāti un izdomu. Jo īpaši, ja dejotāja atgādina dievišķu feju no pasakas, kas tiek stāstīta pirms gulētiešanas — nepiespiesta karaliska grācija, dzīvi, dinamiski salto un pagriezieni, un kas visvairāk iespiežas atmiņā — aura, kas nāk ne no šīs pasaules, taču šeit ir ārkārtīgi nepieciešama. Šādu iespaidu uz mani atstāja Mēness dieviete vienas no Shen Yun Performing Art vadošo dejotāju - Andželijas Vanas izpildījumā.
“Es jutos kā Čana E,” Vana stāsta par savu nevainojamo sniegumu, atveidojot vienu no senās Ķīnas diženajiem dievišķajiem tēliem. Kad viņa dejo, viņas emocijas brīvi plūst pār zāli, un “skatītāji jūt, kā tās viņus aptver”, viņa stāsta.
Lai panāktu to, ka Vana burtiski pārtop šajā senajā dievietē, bija nepieciešams ne viens vien kritiens gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tomēr apgalvot, ka Vanai nepalīdzēja dievu dotās spējas, arī nebūtu taisnība. Šķiet, ka slaids augums, lokanība un iedzimta tieksme pēc pilnības viņai ir doti ar noteiktu mērķi — to pašu, kā dēļ viņa 13 gadu vecumā pameta Ķīnu, lai kļūtu par vienu no pasaulē iemīļotākajām klasiskās ķīniešu dejas izpildītājām.
Fei Tian akadēmijā Ņujorkā, kur daudzi Shen Yun izpildītājmākslinieki pirmo reizi uzsāk savas dejotāju gaitas, Vana ātri vien sāka veikt akrobātiskos lēcienus, vairāk nekā 100 reižu dienā atkārtojot tehniskos paņēmienus.
Viņas atdeve atmaksājās. Pirmo sešu gadu laikā pēc pievienošanās Shen Yun koncerttrupai viņa bija izcīnījusi trīs zelta medaļas starptautiskās deju sacensībās. Lai gan gados jauna, gandrīz tūkstotis uzstāšanos visā pasaulē deva viņai iespēju nobriest, neatkarīgi no viņas vecuma.
Neskatoties uz straujo iznācienu uz pasaules mēroga skatuves, viņu vienmēr virzījis pieticīgs perfekcionisms pret sevi. “Man vienmēr ir sajūta, ka neesmu izpildījusi pietiekami labi. Es nejūtos nomākta, tikai, ka neesmu izpildījusi pietiekami labi.”
Izgriezt sevi uz ārpusi
Klasiskā ķīniešu deja līdzinās sīpola mizošanas procesam, kad miza tiek nolobīta slāni pa slānim. Tā kā Vana tiecās pēc augstvērtīgākas mākslas, viņa saprata, ka, jo dziļāks slānis, jo tas ir svarīgāks un patīkamāks.
Viena no galvenajām ķīniešu klasiskās dejas īpatnībām ir jēdziens par tēla garīgo būtību – ideja, ka katrs žests, pagrieziens, fiziskā īpašība un izpausme nāk no dejotāja dvēseles. Tas ir kā ritenis ar asi tā centrā; spieķi — klasiskās ķīniešu dejas daudzveidīgās sastāvdaļas, tādas kā mudra, līgana gaita vai salto, kas izšaujas un griežas ap riteņa sirdi — plūstoši, iedvesmoti, dievišķi.
Tas ir viens no iemesliem, kādēļ, vērojot klasisko ķīniešu deju, tā šķiet tik atšķirīga, jo būtību absolūti nav iespējams noviltot. Tas ir patiess, intīms dejotāja dvēseles ceļojums.
“Ja izpildījumā netiek ielikta sirds, bet vienkārši tiek veiktas kustības, tad skatītāji to arī sajutīs tikai kā darbību uz skatuves," stāsta Vana. "Tas izskatīsies neveikli un apkaunojoši.”
Lai gan Vanai bez grūtībām padevās akrobātiski salto un citi elementi, kas dažiem nebija pa spēkam, tēla garīgās būtības izteiksme bija lēnāks process, kas prasīja gan izpratni, gan ilgstošus treniņus.
“Es biju izpētījusi informāciju par tēlu un analizējusi viņas raksturu, bet mans atveidojums joprojām bija pārāk vienkāršs,” Vana turpina stāstīt par savu nozīmīgāko lomu, pirms četriem gadiem atveidojot patiesi cēlsirdīgo sievieti Mu Guijinu.
Shen Yun dejotāji pilnveidojas garīgi ne tikai, lai pastiprinātu savu spēju iejusties tēlā, bet arī, lai labāk izprastu leģendāro varoņu tēlu garīgo pasauli. Vana atzīstas, ka viņai trūka šīs tēlam raksturīgās drosmes, apņēmības un godaprāta, kas mudināja Mu doties aizstāvēt savu dzimteni.
Taču neviens nevarētu apšaubīt pašas Vanas apņēmību, un līdz ar iekšējo izaugsmi nāca arī ārēji uzlabojumi. Pagājušā gada vispasaules turnejas laikā Vanai bija iespēja atveidot Mēness dievieti Čanu E, un šajā tēlā viņa ielika visu savu sirdi.
“Es atkal un atkal klausījos dejas pavadījumu, lai saprastu mazākās nianses šī tēla emocijās,” stāsta Vana. Katra mēģinājuma laikā tika veikts videoieraksts, lai vēlāk, analizējot to kopā ar horeogrāfiem, pēc iespējas labāk saskaņotu emocijas, kustības un mūziku. “Es patiešām iejutos Čanas E tēlā.”
Vanas atdeve centienos veidot spēcīgāku saikni starp garu un ķermeni radīja ievērojamas pārmaiņas gan viņā pašā, gan skatītājos.
“Šoreiz mans sniegums bija pilnīgi citādāks,” atzīst Vana. “Es iemācījos izteikt savas emocijas un aiznest tās līdz skatītājiem. Kad netiek iesaistīta spēcīga prāta darbība, kaulos un muskuļos notiek smalkas pārvērtības, kas palīdz nodot vajadzīgo vēstījumu.”
Šī nepiespiestā prāta un kustību mijiedarbība padarīja deju daiļrunīgāku, un Vana to tagad spēj novērtēt vairāk nekā jebkad agrāk.
“Agrāk man bija vienalga, vai man bija jādejo solo partija vai jāspēlē ne tik svarīga loma. Bet tagad es raugos uz iespēju izpildīt solo partiju kā uz vērtīgu iespēju. No šī brīža es cenšos pielikt visas pūles, lai lieliski izpildītu katru lomu, ik minūti, ik sekundi.”
Skats no ārpuses uz iekšējo
Tiecoties pilnveidoties profesionāli, ieskatoties sevī, Vana neaizmirst skatīties arī ārpus sevis, meklējot jaunus iedvesmas avotus izaugsmei. Nākamās Shen Yun dejotāju paaudzes apmācība man ir “mācību process, kas bagātina manu pieredzi.”
Iespēja paraudzīties ar citu acīm, palīdz viņai kļūt nesavtīgākai. “Man jāpalīdz viņiem problēmu risināšanā, atbilstoši katra individuālajām vajadzībām,” stāsta Vana. Bieži vien viņai prātā nāk kāda viņas skolotāja teiktais.
“Pusaudzes gados kāds skolotājs man reiz sacīja, ka, ja vēlos mācīties dejot, man vispirms jāiemācās būt labam cilvēkam, un tikai tad mans sniegums spēs aizkustināt citus," viņa atceras. “Tas ir ne tikai tāds kā spiediens, bet arī virzītājspēks.”
Jauniegūtā godbijība pret savas tautas kultūras mantojumu ir pārtapusi arī par vienu no viņas kā dejotājas rīkiem, kas ļauj solistei labāk izprast atveidoto skatuves tēlu raksturu daudzveidību.
“Kad agrāk ceļoju pa vēsturiskām vietām visā pasaulē, es tās vienkārši apskatīju,” stāsta Vana. “Tagad jau iepriekš iepazīstos ar šīs vietas vēsturisko fonu un rūpīgi aplūkoju pat tādas lietas kā ķieģeļus, flīzes un arhitektūras konstrukcijas. Es mēdzu ieturēties specializētos veikalos, lai izjustu īstu vietējo kolorītu.”
Ceļojot pa pasauli un iepazīstinot skatītājus ar gadsimtiem senu autentisku ķīniešu kultūras mantojumu, Vanai nākas samierināties ar sāpīgi ironisku faktu, ka Shen Yun nevar uzstāties šīs brīnišķīgās kultūras dzimtenē. Kopš 20. gs. 60. gadu kultūras revolūcijas komunistiskais režīms nepārtraukti ir centies iznīcināt Ķīnas svētās tradīcijas.
Tas viss kopā ar neizmantotajām iespējām viņas jaunībā mākslinieci dziļi sāpina. “Jaunībā es dzīvoju senajā Sjiaņas pilsētā,” stāsta Vana. “Tā kā vēsturiskie pieminekļi pilsētā bija visapkārt, es neizjutu tos kā kaut ko vērtīgu.” Tagad viņa izjūt dziļu nožēlu, ka savulaik nav apskatījusi slaveno Terakotas armiju vai Pirmā Cjiņu dinastijas imperatora mauzoleju. Tādēļ šodien Vana izdzīvo savas dzimtenes majestātisko kultūru uz skatuves kopā ar pārējo pasauli, kas ir dāvana gan pašai māksliniecei, gan skatītājiem.
“Mūsdienu cilvēki vienmēr meklē veidus, kā paust savas emocijas, tādas kā laimi un neapmierinātību ar dzīvi,” teic Vana. “Taču viņiem nenākas viegli atrast piemērotu veidu, tāpēc nereti viņi krīt galējībās. Tā rezultātā sabiedrībā atgadās daudz kas dīvains un slikts. Man ir palaimējies atrast deju, lai izteiktu savas emocijas ar ķermeņa palīdzību.”
No viņas staro neviltots prieks un sirsnība, piešķirot jēdzienam “leģendāra personība” gluži jaunu nozīmi. Viņa smaida. “Es ceru, ka vienmēr varēšu dejot. Es dejošu, cik ilgi vien spēšu.”
