Senajā Ķīnā rati bija iespaidīgas kaujas mašīnas. Tie tika izgatavoti Sja dinastijas valdīšanas laikā ap 2000 gadu p.m.ē., un tika pielietoti, lai pārvadātu kājniekus un ieročus pa kaujas laukiem.
Ķīniešu rati parasti pārvadāja trīs karavīrus. Militārais vadītājs ieņēma kreiso flangu, kareivis - vietu labajā pusē, bet ratnieks novietojās centrā. Senatnē ratniekiem bija jāiziet specializēta apmācība ju, jāapgūst ratu vadīšanas mākslu. Ju tiek uzskatīta par vienu no sešām mākslām, kas īstam džentlmenim jāapgūst konfūcisma izglītības ietvaros.
Austrumu Džou perioda juku laikos (770.-221. g. p.m.ē.) līdera varenība tika mērīta ar viņa rīcībā esošo kaujas ratu skaitu.
Kaujas rati bija aprīkoti ar tādām aizsardzības ierīcēm kā ādas bruņas un vairogi. Tajos atradās tādi ieroči kā ge, jeb dunči-cirvji, kas tika pielietoti, lai tuvcīņā triektu tos pret ienaidnieka ratiem, kā arī loki un bultas. Viena kaujas ratu vienība sastāvēja no trim bruņotiem kareivjiem, 72 kājniekiem un 25 palīgkaravīriem, padarot komandu simtprocentīgi stipru.
Tomēr ratu gabarīti apgrūtināja to vadāmību, un bija piemēroti tikai karadarbībai uz līdzenas zemes. Haņu dinastijas valdīšanas laikā (206. - 220. g.p.m.ē.) ķīniešu rati tika aizstāti ar daudzkārt veiklākajiem kavalēristiem un kājniekiem.
Kaujas rati tika izmantoti arī, lai pārvadātu plakātus, karogus un bungas, lai uzturētu sakarus un nodotu rīkojumus citiem ratiem.
Šādas bungas redzamas Shen Yun priekšnesumos izmantotajos kaujas ratos. Senās ķīniešu bungas bija nozīmīgs instruments morāles uzturēšanā, tās izmantoja ienaidnieka iebiedēšanai, kā arī sarežģītu un steidzamu pārdislokāciju vadīšanai kaujas laukā.
