Senie ķīniešu varoņi un ļaundari: ar lauvas sirdi apveltītais kareivis Jue Fei, nežēlīgais “eļļā ceptais ministrs Hui” un trakais mūks ar pārdabiskām spējām.
Šodien, aptuveni 900 gadus pēc tam, kad ministrs Cjiņ Hui kļuva par nīstāko cilvēku Ķīnas vēsturē, viņš joprojām “tiek cepts eļļā” (vārdu spēle) un katru rītu miljoniem ģimeņu pasniedz to galdā pie rīsu putras. Taču ar to vien nebeidzas “eļļā ceptā ministra”, kas tagad ir vien pīta sausmaizīte, kaunināšana.
Raugoties uz skaisto Rietumu ezeru Ķīnas dienvidos, skatam paveras sens mauzolejs, kas celts par godu Ķīnas izcilākajam varonim Jue Fejam. Pretī kapam novietotas ministra Cjiņa Hui un viņa sievas dzelzī kaltās figūras - pāris stāv uz ceļiem, rokas sasietas aiz muguras un ir mūžam garāmejošo apmeklētāju apspļaudītas. Kāda tad ir tā visa priekšvēsture?
Jue Feja uzticība
12. gadsimtā, Ziemeļu Sunu dinastijas valdīšanas beigās Ķīna saņēma ienaidnieku triecienu no ziemeļiem. Novājinātajam imperatora galmam izmisīgi bija nepieciešami spēcīgi karotāji.
Jue Fejs bija izcilām spējām apveltīts, jo viņš bija apguvis īpašas kaujas mākslu tehnikas un spēja vienlaikus izšaut deviņas bultas 240 soļu attālumā. Tomēr te nu viņš saskārās ar dilemmu. No vienas puses, viņš gribēja cīnīties ar iebrucējiem un aizstāvēt savu valsti; no otras puses, vēlējās palikt mājās, lai rūpētos par savu cienījamu vecumu sasniegušo māti. Šos divus tikumus - lojalitāti un dēla pietāti - senie ķīnieši augstu vērtēja, un tagad šķita, ka tie sacenšas sava starpā. Jue Feja sirds šķita plīstam pušu.
Lai piešķirtu viņam drosmi pieņemt pareizo lēmumu, māte lūdza dēlam novilkt kreklu un uz viņa muguras ietetovēja četrus ķīniešu hieroglifus: dzjin džun bao guo - “kalpo šai valstij uzticīgi”. Tagad, būdams spējīgs piepildīt gan savas mātes novēlējumu, gan izpildīt pienākumu pret savu zemi, Jue Fejs nekavējoties devās cīņā.
Arvien augstāk kāpjot pa karjeras kāpnēm līdz pat Sunu visizslavinātākā ģenerāļa amatam, Jue Fejs ne reizi nebija zaudējis nevienā kaujā. Reiz viņš ar vien 500 vīru lielu armiju apturēja 100 000 dzjurčenu iebrucējus.
Saviem karavīriem Jue Fei bija kā gādīgs tēvs - viņš rūpējās par viņiem, kad tie saslima vai tika ievainoti, pats personīgi ārstēja viņu brūces un paziņoja par zaudējumu bojā gājušo tuviniekiem. Saviem karavīriem viņš lika ievērot stingru morāles kodeksu, bija aizliegts laupīt vai uzvesties tā, kā tas parasti pieņemts kara laika apstākļos. Viņš bija un joprojām Ķīnā ir nelokāmas uzticības simbols.
Bet, tanī pat laikā, Jue Feja plašā popularitāte dažos izraisīja melnu skaudību.
Cjiņa Hui nodevība
1127. gadā dzjurčeni (pazīstami arī kā dzjiņi) uzbruka Kaifenas galvaspilsētai, aizvedot gūstā imperatoru, ierēdņus, kalpus - kopumā 14 000 cilvēku, tai skaitā arī ministru Cjiņu Hui. Pēc tam viņi kājām soļoja uz Mandžūriju. Tikmēr imperatora jaunākais brālis aizbēga uz dienvidiem, šķērsoja Jandzi upi un nodibināja tur Dienvidu Sunu dinastiju.
Pēc dažiem gadiem Cjiņs Hui pēkšņi ieradās Dienvidu Sunu galvaspilsētā ar stāstu par to, kā viņam neiedomājami paveicies un izdevies izbēgt no gūsta. Dažiem bija aizdomas, ka viņš ir nodevējs, kas ieradies, lai izpildītu savu misiju, bet jaunais imperators viņam uzticējās un iecēla par kancleru.
Cjiņ Hui drīz vien sāka pierunāt imperatoru uzsākt sarunas ar dzjurčeniem, kā rezultātā tika noslēgts līgums, saskaņā ar kuru dinastija kļuva vienkārši par dzjurčenu padoto. Cjiņs nepārtraukti izmantoja savu varu, lai novāktu no ceļa politiskos pretiniekus un kritizētu ikvienu, kas iestājās par ziemeļu neatkarības atgūšanu.
Tieši tad Cjiņ Hui pārņēma melna skaudība pret Jue Feja plašo popularitāti. Viņam izdevās pārliecināt imperatoru, ka uzticamais Jue Fejs gatavo valsts apvērsumu. Jue Fejs tika atsaukts no kaujas lauka, un viņam tika pavēlēts atgriezties pilī, lai stātos tiesas priekšā par nodevību.
Jue Fejs un viņa vīri tūlīt saprata, ka pret viņu ir savērpta viltīga intriga. Viņa kareivji lūdza Jue Feju nepakļauties pavēlei, bet karavadonis, kas bija uzticīgs līdz nāvei, nolēma atgriezties un nodot savu dzīvību imperatora un dinastijas rokās.
Atgriezies pilī un nonācis Cjiņ Hui varā, Jue Fejs vairs nebija noteicējs. Frontes līnija, kuru viņš bija noturējis gadiem ilgi, krita. “Desmit gadu pūliņi acumirklī ir iznīcināti,” sacīja Jue Fejs. Kad Cjiņs Hui kopā ar sievu pat pēc mēnešiem ilgas spīdzināšanas nespēja sadabūt nekādus pierādījumus vai izspiest atzīšanos no Jue Feja, un viņam tika izpildīts nāvessods.
“Trakais” mūks
Tā kā informācija ātri vien izplatījās pa visu valsti, Jue Feja slava tikai vēl pieauga, bet Cjiņ Hui kļuva par visnīstāko cilvēku zemes virsū.
Kādu dienu ministrs Cjiņs un viņa sieva apmeklēja Linjiņ budistu templi, lai saņemtu pareģojumu. Iedomājies, ka dzirdēs pieglaimīgus pareģojumus par gaidāmo veiksmi, Cjiņs Hui bija visai pārsteigts, pēkšņi saņēmis sitienu ar slotu pa seju. Šķietami trakais mūks, kas patiesībā bija pārģērbies viedais vīrs, pielietoja savas pārdabiskās spējas, lai aizslaucītu pāri prom.
Ar to tad arī sākās atmaksa par Cjiņa ļaundarību, kas turpinās vēl šodien, jo viņš joprojām kalpo par dzelzs spļaujamtrauku un ik rītu tiek gremdēts verdošā eļļā.
