Runājot par mūziku un čellu, virtuozi Juičienu Juaņu piepilda miers un pateicība. Mūzika vienmēr ir bijusi viņas dzīves sastāvdaļa.
“Man patīk čella skaņa — rezonējošie apakšējie reģistri, diapazons. Tā ir tik skaista, ka mani orķestra kolēģi bieži – protams, jokojot – saka: “Ak, kaut es šī [instrumenta] vietā būtu iemācījies spēlēt čellu”,” saka Juaņa.
“Mūsu modernajā pasaulē, kas ir tik pārpildīta ar troksni, čella skaņa joprojām liek apstāties un ieklausīties,” prāto Juaņa. “Kad es spēlēju, es patiešām iegrimstu mūzikā. Patiesībā, ir bijis laiks, kad esmu bijusi nomākta, bet tad es spēlēju un jutu, ka pat tad, ja manā dzīvē nav nekā, man ir čells un ar mani viss ir kārtībā.”
Juaņa uzskata, ka ne tikai muzikālais talants, bet arī mūzikas klātbūtne viņas dzīvē ir kā liela dāvana, kuru viņai dāvājis Dievs. “Kad es spēlēju mūziku, man ir iespēja novilkt masku, masku, kuru valkāju šajā cilvēku sabiedrībā, un parādīt, kas es patiesībā esmu, savu patieso es. Spēlējot čellu es varu parādīt cilvēkiem patiesību, labsirdību un augstsirdību. Mūzika nav tikai darbs vai prasme, bet arī dāvana, kurā es vēlētos dalīties ar visu pasauli.”
Viņa piebilst: “Ar mūzikas starpniecību man ir iespēja satikt un sazināties ar visdažādāko auditoriju no visas pasaules, un dalīties ar viņiem savās sajūtās un ieskatos par mākslu un kultūru, kā arī ienest pasaulē nedaudz skaistuma.”
Līdz šim izcilā māksliniece jau gadiem ilgi ir uzstājusies daudzos uzvedumos izcilākajās koncertvietās pasaulē kopā ar Ņujorkas kolektīva Shen Yun Performing Arts orķestri, kas dodas turnejās kopā ar deju kolektīviem. Viņa ir pabijusi visā pasaulē, un uzstājusies uz lielākajām skatuvēm.
“Katras uzstāšanās enerģija ir milzīga. Visus ieskauj tīras enerģijas lauks, un nav juceklīgu, klejojošu domu. Ikdienas aizņemtība un haoss pilnībā izzūd. Tas izplēn, un nav nekā, izņemot mūziku,” saka Juaņa. “Man šķiet, ka patiesībā es no tā gūstu vairāk nekā skatītāji.”
Ko spēj mūzika
“Māksla ir tiekšanās pēc skaistuma,” atzīmē Juaņa. “Manuprāt, māksla ir ļoti spēcīgs starpnieks vai līdzeklis. Tā ir kā valoda, kurā jūs varat ļaut cilvēkiem skaidri saprast, ko vēlaties izteikt, bet tā arī pauž to, kas nav vārdos aprakstāms.”
“Ir lietas, ko nevar attēlot vai nodot ar vārdiem, bet māksla var to izdarīt. Māksliniekam ir nepārtraukti jāuzlabo un jāpilnveido savas prasmes un meistarību. Tā mērķis ir parādīt to, ko nevar izteikt vārdos,” stāsta Juaņa.
“Ārpus pasaulīgā ir skaistas lietas — neredzamas un netveramas — dalieties tajā ar citiem šajā sarežģītajā pasaulē, lai pievienotu viņu dzīvei kaut ko mazliet tīrāku un patiesāku.”
“Pievienojot vairāk skaistuma, tīra skaistuma mūsu haotiskajā pasaulē, es domāju, ka arī mūsu dzīves un garīgums paaugstināsies,” viņa saka. “Domāju, ka tā ir brīnišķīga lieta, ko mākslinieks var darīt sabiedrības labā.”
Juaņa ir uzstājusies vairāk nekā 1400 uzvedumos piecos kontinentos kopā ar Shen Yun – pasaulslaveno deju un mūzikas kolektīvu, kurš izvirzījis sev misiju atjaunot Ķīnas 5000 gadus ilgušo, Dievu iedvesmoto kultūru, un kuru gandrīz reiz iznīcināja Ķīnas komunistiskā partija. Senā Ķīna bija pazīstama kā Debesu impērija – vieta, kur līdzās pastāvēja cilvēki un dievi.
Orķestrī Juaņa ar skaņu palīdzību atdzīvina skatuves ainas: debesu pilis, dievišķas valstības, diženus imperatora galmus no Ķīnas vēsturisko dinastiju laikiem un aptuveni 50 dažādu etnisko grupu plašās un daudzveidīgās ainavas visā Ķīnā.
Ķīnas tradicionālā kultūra savā būtībā satur tādas tēmas kā konfūciešu labsirdības, taisnīguma, pieklājības, gudrības un uzticības tikumus, kā arī ideju par harmoniju starp Debesīm, zemi un cilvēci. Tā ir kultūra, kas ir piepildīta ar filozofiju un literatūru, un tā ir ļoti dziļa. Arī Shen Yun mūzikai ir vajadzīgs šāds dziļums.
Skaņas no Debesu impērijas
Shen Yun orķestris nelīdzinās nevienam citam – tā pastāvīgajā sastāvā ir iekļauti tādi ansambļa instrumenti kā pipa (ķīniešu lauta) un erhu (divstīgu lociņa instruments). Ķīniešu skaņas un melodijas nemanāmi saplūst ar citādo Rietumu orķestri, un mūziķi lieliski harmonizē Austrumus un Rietumus.
“Tā nav tikai ķīniešu instrumentu toņa imitēšana, – tā ir arī dažādu ķīniešu etnisko stilu, tostarp mongoļu, ji, tibetiešu, miao, dai un citu Ķīnas etnisko minoritāšu būtības uztveršana,” viņa saka. “Ir jāzina viņu kultūra un muzikālās īpatnības, kā arī jāsaprot, ko katrs muzikālais skaņdarbs vēlas pateikt. Tas nav tikai virspusējs prieks, dusmas, bēdas, bet gan šo emociju avots.”
Juaņa kā piemēru min 2019. gada deju stāstu par Cjinu dinastijas imperatoru Kansji – visilgāk valdījušo imperatoru Ķīnas vēsturē, kurš atmiņās palicis ar to, ka viņa valdīšana bijusi mierīgākā un drošākā. Zinot par šo [vēstures] periodu un par viņa dzīvi, Juaņa saprata, ka tas ir bijis uzplaukuma periods, un kā tajā būtu varējuši justies galmā dzīvojošie varoņi, un tā viņa varēja ienest šos slāņus savā muzikālajā izpildījumā.
“Pēc tādas gatavošanās tik daudzu gadu garumā esmu arī ievērojami paplašinājusi savas zināšanas humanitārajās zinātnēs,” saka Juaņa. Viņa atzīmē, ka tas ir vēl viens aspekts, ko viņas dzīvē ienesis čells, par ko viņa ir ļoti pateicīga.
Iepazīstot pagātnes personības, viņa ir arī daudz ko uzzinājusi par to, kā dzīvoja senie ļaudis, un uzskata, ka mūsdienu sabiedrībai ir ko no viņiem mācīties. “Tādas lietas kā morāle, garīgās vērtības un savstarpējā cieņa, kas valda viņu kultūrā. Šīs un daudzas citas lietas — tas patiešām ir labs kultūras mantojums, kuru ir vērts atklāt no jauna.”
