Kas ir klasiskā ķīniešu deja? Parunāsim par tās pamatprincipiem. Tās kustību un pozu (“šeņ-fa”)1 pirmsākumi sakņojas kauju mākslās, un faktiski vārds, kas apzīmē “kauju mākslas” (“vu” nosaukumā “vu-šu”) tiek izrunāts tāpat kā vārds “deja” (“vu” nosaukumā “vu-dao”)2. Šādai divējādai nozīmei pamatus ielikušas dievišķas būtnes. Savukārt klasiskās ķīniešu dejas kustību iekšējās izjūtas (“šeņ-juņ”)3, galvenokārt, nāk no tradicionālās ķīniešu operas kustībām.4 Agrāk klasisko ķīniešu deju sauca par “operas deju”.
Tad kāpēc daži cilvēki uzskata, ka klasiskā ķīniešu deja ir jauna dejas forma, kuru radījusi Pekinas Deju akadēmija? Kustības un pozas (šeņ-fa) [ko māca Pekinas akadēmija] patiešām nāk no kaujas mākslām, un arī no operas. Taču [savulaik], lai šo dejas formu pielāgotu mācīšanai mākslas skolā un padarītu to vairāk atbilstošu mūsdienu priekšstatiem par to, kādai jābūt dejai, Pekinas akadēmija dejas pamatapmācībā iekļāva dažas baleta sākuma līmeņa mācību metodes. Kas attiecas uz akrobātiskajiem paņēmieniem (“taņ-dzi-gun”)5, kas ir klasiskās ķīniešu dejas sastāvdaļa, tad to saknes vēl jo vairāk iesniedzas dažādās mākslas formās, kuras tradicionāli ir bijušas ķīniešu kultūras daļa tūkstošiem gadu garumā. Atklāti sakot, Pekinas Deju akadēmija nav radījusi ķīniešu klasisko deju. Pekinas Deju akadēmija izveidoja terminu “klasiskā ķīniešu deja”. Tā nomainīja sākotnējo nosaukumu “ķīniešu operas deja” uz “klasiskā ķīniešu deja”.
Pati Pekinas Deju akadēmija atzīst, ka dejas iekšējā izjūta (“šeņ-juņ”) ir pārņemta no kustībām ķīniešu operā, savukārt kustību un pozu pamatelementi (“šeņ-fa”) galvenokārt nākuši no ķīniešu operas dejas un kaujas mākslām. Un patiesībā arī ķīniešu opera atzīst, ka tās “šeņ-fa” ir cēlies no kaujas mākslām; opera faktiski jau tālā senatnē sāka izmantot tradicionālo ķīniešu kauju mākslu “šeņ-fa”. Tas viss liecina, ka klasiskā ķīniešu deja pastāv jau sen, un to nav radījusi Pekinas Deju akadēmija.
Tad kāpēc Pekinas Deju akadēmija apgalvo, ka klasiskā ķīniešu deja ir viņu izveidota jauna dejas forma? Protams, tā ne tikai nomainīja nosaukumu no “operas deja” uz “klasiskā ķīniešu deja” – tā izstrādāja arī klasiskās ķīniešu dejas mācīšanas metožu kopumu. Akadēmija patiešām piešķīra šai dejas formai jaunu nosaukumu, taču sākotnēji tā arī klasisko ķīniešu deju sauca par “operas deju”. Tāpat tā ieviesa mācību metodes no baleta. Protams, tas vēl nav viss; mācot klasisko ķīniešu deju, tā arī izmantoja akadēmisko formātu.
Agrāk Ķīnā izpildītājmāksla tika apgūta, izmantojot tradicionālās mācību metodes. Teātra trupās mācekļus apmācīja pieredzējušie, vadošie izpildītājmākslinieki6, un daži mācīja daudzus studentus vienlaicīgi vai pat vairākus desmitus cilvēku, kas veidoja veselu teātra trupu. Tomēr metodi, kā Ķīnas klasisko deju iekļaut mākslas akadēmijās un pasniegt kā “klasisko ķīniešu deju”, Pekinas Deju akadēmija, iespējams, tajā laikā izdomāja pirmā. Jaunie studenti, kas vēlāk mācījās akadēmijā, neko daudz par to vairs nezināja. Turklāt ļaunā ĶKP7 mērķtiecīgi iznīcināja Ķīnas vēsturi, kā rezultātā šie studenti vairs to nesaprata, un tāpēc sāka apgalvot, ka “klasiskā ķīniešu deja” ir jauna dejas forma, kuru izgudrojusi akadēmija. Tā pati par sevi ir necieņa pret Ķīnas tūkstošiem gadu senās tradicionālās kultūras vēsturi un mantojumu.
Faktiski, tajā pašā laikā, kad tika izveidota Pekinas akadēmija, provinces un izpildītājmākslas kolektīvi visā Ķīnā arī sāka izmantot šādu ķīniešu dejas veidu savās apmācībās un priekšnesumos. Jau 20.gs. 40. un 50. gados mūsu Fei Tian Mākslas akadēmijas direktore Guo kundze strādāja Džunnaņas teātra kolektīvā, un jau tajā laikā viņi uzstājoties izmantoja to. Pekinas Deju akadēmija tad vēl nebija dibināta! Citiem vārdiem sakot, akadēmijas dibināšanas laikā daudzi mākslas kolektīvi Ķīnā savos priekšnesumos jau izmantoja klasisko ķīniešu operas dejas stilu.
Kā jūs zināt, visa terminoloģija, ko Pekinas Deju akadēmija izmanto klasiskās dejas apmācībā, tika pārņemta no operas dejas – vai tie būtu konkrētu dejas tehnisko paņēmienu nosaukumi un tiem piemērojamās prasības, vai termini, kurus izmanto “šeņ-fa” un “šeņ-juņ”. Turklāt akadēmija šos terminus pārņēma un lietoja to sākotnējā nozīmē, tai skaitā tādus terminus kā “čun” un “kao”8; “haņ” un “tiaņ”9; “nin”, “cjin”, “juaņ”, “cjui”10; trīs apļveida kustību trajektorijas: “piņ-juaņ”, “li-juaņ” un “ba-dzi-juaņ”11; “šou”, “jaņ”, “šeņ”, “fa”, “bu”12; "lian-sjan"13; “dzjin”, “cji”, “šeņ”14 un daudzus, jo daudzus citus. Visi būtiskākie dejas formas elementi – tādi kā, kustībai pa labi, vispirms kustēties pa kreisi; kustībai uz augšu, vispirms kustēties uz leju; kustībai atpakaļ, vispirms kustēties uz priekšu; kustībai uz priekšu, vispirms kustēties atpakaļ, un tā tālāk – tika pārņemti no operas neizmainītā veidā. Ar to es gribu teikt, ka akadēmija nav šos elementus radījusi; tie jau sākotnēji ir bijuši ķīniešu klasiskās dejas sastāvdaļa. Kopš Pekinas Deju akadēmija pārdēvēja “ķīniešu operas deju” par “klasisko ķīniešu deju”, visi Ķīnā sāka izmantot šo terminu, lai aprakstītu savu deju – no vietējām līdz militārajām mākslas trupām katrā provincē, no amatieru līdz profesionālajām izpildītājmākslas grupām, kā arī visas lielākās profesionālās skolas un koledžas, izņemot ķīniešu operas skolas un teātrus.
Un tas mūs pieved pie Shen Yun un Fei Tian koledžas – vai tad tās abas neizmanto klasisko ķīniešu deju? Pašā sākumā Shen Yun un Fei Tian koledža patiešām bija pārņēmušas klasiskās dejas stilu vai ritmu (“juņ-ļui”)15, kuru pasniedza Pekinas Akadēmija, jo, mācot “šeņ-fa”, akadēmija bija izstrādājusi standartizētu “juņ-ļui”. Tomēr visi “juņ-ļui” pamatelementi pastāvēja jau daudz agrāk. Shen Yun vienkārši izmantoja akadēmijā mācīto “juņ-ļui”. Jūs sapratāt domu, vai ne? Shen Yun un Fei Tian vienkārši izmantoja Pekinas Deju akadēmijas “juņ-ļui”.
Patiesībā, mūsdienās klasiskajai ķīniešu dejai katrā Ķīnas provincē ir savs dejas stils. Pat vairākas koledžas Pekinā neizmanto Pekinas Deju akadēmijas “juņ-ļui” un atklāti to noraida. Visā Ķīnā nav neviena izpildītājmākslas kolektīva, kas izmantotu Pekinas Deju akadēmijas [pieeju] savā deju apmācībā vai priekšnesumos, jo katrs uzskata, ka viņu pašu klasiskās ķīniešu dejas versija ir vislabākā. Dīvainākais ir tas, ka pat pašas Pekinas akadēmijas jauniešu deju kolektīvs ir līdz nepazīšanai izmainījis savu klasisko ķīniešu deju, sajaucot to kopā ar tā saukto “ķīniešu stila moderno deju”. Pekinas Deju akadēmijai tas patiešām ir kā spļāviens sejā. Ja tu pat sevi necieni, kā var gaidīt, lai citi tevi ciena? Viņi pat izmanto šo izdomāto, tā saucamo “Haņu-Tanu deju”, un māca to kā klasisko ķīniešu deju, lai gan patiesībā tas nav nekas cits kā vien lapsu kustības ar dēmonisku saturu. Ir patiesi skumji redzēt, ka tas notiek Ķīnas prestižākajā dejas mācību iestādē.
Kad Fei Tian koledža tikko bija nodibināta, tajā gribēja mācīt Pekinas Deju akadēmijas “juņ-ļui”, tāpēc mācību nolūkos bija nepieciešams izmantot dažas no akadēmijas deju kustību kombinācijām. Patiesībā Fei Tian koledža būtu varējusi izmantot arī deju stilu “juņ-ļui”, kuru mācīja Miņdzu universitātē Ķīnā, vai jebkura reģiona vai provinces deju stila “juņ-ļui”, vai arī izmantot tieši operas deju “juņ-ļui”. Bet, tā kā tajā laikā lielākā daļa no Fei Tian Mākslas akadēmijas pasniedzējiem bija Pekinas Deju akadēmijas absolventi, bija tikai dabiski izmantot to “juņ-ļui”, kuru bija apguvuši pasniedzēji. Jebkurā gadījumā Pekinas Dejas akadēmijas “juņ-ļui” bija pareizs un atbilda Shen Yun prasībām, tāpēc tas tika izmantots mācībās.
Runājot par “juņ-ļui”, aplūkosim šo jautājumu no pilnveidošanās vai garīgās perspektīvas. Ķīniešu kultūru cilvēkiem ir devuši dievi, un par to ir rūpējušies dievi. Jau tad, kad Pekinas Deju akadēmija veidoja klasiskās dejas apmācību programmu, augstākās būtnes jau zināja, ka tas ir kas tāds, ko Shen Yun izmantos nākotnē. Tātad, aiz šīs dejas formas noteikti stāvējusi dievišķa roka. Tas, ka Shen Yun izmantos šo deju formu cilvēku glābšanai pasaulē, bija ļoti nozīmīga lieta. Cilvēku kultūra sevi nepārtraukti atkārto. Pastāvēja jautājums – vai šī [dejas forma] būs tāda, kas atbilst kultūrai, kuru dievi bija izveidojuši cilvēcei ilgi pirms vēstures pirmsākumiem. Tātad, lai Shen Yun varētu to izmantot dzīvo būtņu glābšanai, iepriekš bija jāveic sagatavošanās darbi. No šī viedokļa raugoties, tie, kas radīja klasiskās ķīniešu dejas apmācību metodes Pekinas Deju akadēmijā, paveica patiešām lielisku darbu.
Tā kā Shen Yun Performing Arts un Fei Tian koledža ir nonākuši tik tālu, jūs varat redzēt, ka Fei Tian un Shen Yun “šeņ-fa” standarti šobrīd ļoti atšķiras no Pekinas Deju akadēmijas standartiem. Tas, ko Shen Yun un Fei Tian koledža vēlas sasniegt, pateicoties klasiskās dejas apmācībai, pilnībā atšķiras no tā, uz ko tiecas Pekinas Deju akadēmija. Pirmā vēlas atgriezties pie tradīcijām un atjaunot šo dejas formu tās augstākajā līmenī, atjaunot Ķīnas dievišķās kultūras būtību. Tikmēr pēdējā virzās līdzi sabiedrības pagrimumam un, cenšoties sekot modernajām tendencēm, izkropļo tradicionālo un klasisko. Šobrīd klasiskās dejas nodaļas mācību programmā un priekšnesumos tā pat ir iekļāvusi ķīniešu stila modernās dejas, laikmetīgās dejas, kā arī šo viltus “Haņu-Tanu” deju; tā saucamās “Haņu-Tanu” dejas kustības patiesībā radījuši tie, kurus kontrolē lapsu nešķīstie gari. Viņiem noteikti nepatiks to dzirdēt, jo viņiem var šķist, ka tiek apdraudētas to likumīgās intereses. Taču, lai kurš to mācītos, tiks apsēsts ar lapsas nešķīsto garu. Nevar tā vienkārši ignorēt, kad redzi, ka cilvēkiem tiek nodarīts kaitējums. Tāda deju forma ir jau ienākusi mūsdienu augstskolās. Lai cik tas nebūtu skumji, tas ir šī laika perioda produkts.
Neatkarīgi no tā – vai tā būtu Pekinas Deju akadēmija, vai Fei Tian koledža un Shen Yun – klasiskās ķīniešu dejas pamatelementi, kurus viņi izmanto, ir identiski. Vienkārši viņiem ir atšķirīgi “šeņ-fa” standarti, kustību izpildījums, un pēc tam, kad Fei Tian un Shen Yun pagarināja savu “šeņ-fa”, arī “juņ-ļui” kļuva atšķirīgs. Fei Tian koledža un Shen Yun tikai sākumā izmantoja Pekinas Deju akadēmijas “juņ-ļui”. Bet šodien Shen Yun “juņ-ļui” vairs nav tāds pats kā Pekinas Deju akadēmijā, un patiesībā atšķirība starp abiem laika gaitā ir ievērojami palielinājusies.
Kā jūs zināt, Shen Yun ir sasniedzis visaugstākos dejas “šeņ-fa” standartus. Šīs prasmes ir nepieciešamas ne tikai klasiskajā ķīniešu dejā, bet arī visdažādākajos dejas un izpildītājmākslas veidos. Cilvēki tās ir meklējuši kopš seniem laikiem; daži par tām runā, taču nav neviena, kas tās labi zinātu. Šīs prasmes veido visu dejas formu augstāko virsotni, un to sauc par “šeņ dai šou” (ķermenis ved rokas) un “kua dai tui” (gurni ved kājas).16 Apmācībā ar šiem paņēmieniem tiek pagarinātas ekstremitātes vairāk, kā tas ir izdevies jebkurai citai dejas formai; pat baletā un mākslas vingrošanā turpina brīnīties par šīm lietām un meklē tās. Viņi ir tikai dzirdējuši par to, bet neviens tās nevar iemācīt, un neviens tās īsti nesaprot. Pašreizējā situācija ir tāda, ka neviens nezina, kā to visu izmantot. Bet visi jūs zināt par “šeņ dai šou” un “kua dai tui”. Tie ir paņēmieni, kurus jūsu Skolotājs ir atklājis sabiedrībai. Shen Yun dejotāji, kā arī Fei Tian koledžas un Mākslas akadēmijas studenti un pedagogi tos apgūst un pielieto. Šobrīd studenti apgūst Shen Yun, nevis Pekinas akadēmijas klasisko ķīniešu dejas stilu. Būtībā Shen Yun ir savs dejas stils, savs “juņ-ļui” (savas dejas kustību iekšējās izjūtas). Tas, ko mēs izmantojam tagad, patiesībā vairs nav tas pats, kas Pekinas Deju akadēmijā. Ja jūs izvēlētos tās pašas deju kombinācijas, kādas izmantoja Pekinas Deju akadēmija pirms dažām dienām redzētajā video, un izpildītu tās, izmantojot Shen Yun “šeņ-fa”, tad tas izskatītos pavisam citādi. Citiem vārdiem sakot, tikai pašā sākumā Shen Yun izmantoja viņu “juņ-ļui”, bet laika gaitā izvēlējās savu ceļu. Pateicoties ķermeņa kustību pagarināšanas metodēm tagad šis “juņ-ļui” ir kļuvis unikāls. Tas ir jautājums, kuru jums noteikti vajag skaidri saprast.
Patiesībā klasiskā ķīniešu deja pati par sevi ir “klasiska” – izcila tūkstošiem gadu ilgas kultūras kvintesence. Pat Pekinas Deju akadēmija nevar izvairīties no termina “klasiskā”, jo arī sauc to par “klasisko deju”. Tad kādēļ akadēmija to sauc par klasisko deju? Kā moderna, jaunizgudrota dejas forma var tikt nosaukta par klasisko? Vai tā nav pretruna? Tas ir tāpēc, ka akadēmija tai vienkārši izstrādāja modernu mācību metodi, turpretim viss, kas tajā ir klasisks, ir pastāvējis jau sen, un tās pamatelementi arī jau ir pastāvējuši iepriekš. Tā tas ir, vai ne?
Agrāk es ar jums runāju par to, ka ķīniešu kultūra ir dievu iedvesmota kultūra, un, ka Ķīna ir īpaša vieta – tās kultūru radīja un par to visādos veidos ir rūpējušies dievi. Visi cilvēki visā pasaulē, neatkarīgi no rases, reiz bijuši kādas dinastijas cilvēki Ķīnā; un viņi visi pārdzima Ķīnā uz pāris simtiem gadu, pirms pārdzima kaut kur citur, un tā tas notika piecu tūkstošu gadu garumā. Tātad, runājot konkrētāk, ikviens cilvēks visā pasaulē ir piedzīvojis šo kultūru. Tāpēc, kad cilvēki, neatkarīgi no viņu rases vai tautības, redz tradicionālās izrādes Shen Yun izpildījumā, viņiem rodas šī neapzinātā saiknes sajūta, jo īpaši, kad viņi redz kultūru, kas izrādē tiek demonstrēta ar klasiskās ķīniešu dejas palīdzību. Kad viņi redz atainotās universālās vērtības, kas cilvēcei ir bijušas kopš seniem laikiem, un tradicionālās kultūras domāšanas veidu, uzskatus un paražas, viņi to visu saprot. Tas ir tāpēc, ka cilvēku atmiņās glabājas pieredze no šāda veida kultūras. Tāpēc, kad Shen Yun savu priekšnesumu laikā glābj dzīvās būtnes, viņas spēj redzēto saprast un var tikt glābtas. Ja tiktu izmantots kaut kas no jebkuras citas etniskās grupas vai tautības, tam nebūtu tik lielas ietekmes, un būtu pat grūti saprotams.
Parunāsim par vēl vienu šī jautājuma aspektu. Klasiskās ķīniešu dejas pirmsākumos, kad dievi aizvēsturiskajos laikos dāvāja cilvēcei kultūru, viņi jau zināja, ka cilvēki, nododot to tālāk, izmainīs šo dejas formu. Kā jūs zināt, cilvēkus aizrauj “progress” – viņi vēlas panākt sasniegumus, radot kaut ko jaunu, virzīties uz priekšu atšķirīgā veidā, vai darīt kaut ko labāk nekā citi. Patiesībā šādas idejas maina tradīcijas. Un, lai kā jūs kaut ko mainītu, tas nebūs tik labs kā oriģināls, kuru devuši dievi. Jums var šķist, ka tas ir moderns, jauns, ļoti labs un interesants, bet tam nav dziļāka satura, un tas nesaņems dievišķu aizsardzību un augstākās būtnes neatbalstīs tā pastāvēšanu. Proti, dievišķās būtnes ņēma to visu vērā, kad deva cilvēkiem klasisko ķīniešu deju, un tāpēc viņas to nenodeva tieši vai visu pilnībā. Daļa no tās tika nodota imperatora galmā, daļa – caur tautas tradīcijām un daļa – caur operu, bet tās patiesais “šeņ-fa” saglabājās kaujas mākslās.
Visiem zināms, ka vēsturiski nodarbošanās ar kaujas mākslām bija ļoti nopietna lieta. Tajos laikos kaujas mākslas tika apgūtas cīņai un nogalināšanai, un tās izmantoja kaujas laukā. Ja kāds to darītu kā pagadās, tad tiktu nogalināts, un tāpēc neviens neuzdrošinājās izturēties pret to nenopietni, un tas efektīvi ļāva saglabāt “šeņ-fa” bez izmaiņām. Patiešām, kauju mākslās izmantotās kustību tehnikas ir pastāvējušas jau tūkstošiem gadu, jo viņu “šeņ-fa” ticis nepārtraukti nodots tālāk. Bet tad mūsdienās parādījās ĶKP ļaunais rēgs, lai vajātu ķīniešus un iznīcinātu ķīniešu tradīcijas. Redzot, ka kaujas māksla ir daļa no tradicionālās kultūras, ļaunais rēgs centās iznīcināt arī to. Tāpēc tas izdarīja tā, lai cilvēki radītu jaunas kaujas mākslas un atbrīvotos no visām tradicionālajām kaujas mākslām. Iespējams, ka daži, kas garīgi pilnveidojas kalnos, ir saglabājuši tradicionālās formas, un noteikti ir spējuši arī saglabāt īstās pamatlietas. Bet, kas attiecas uz kaujas mākslām, kuras var atrast sabiedrībā – tās ir izpostījusi ļaunā ĶKP un aizstājusi ar jaunām kaujas mākslām, pilnībā mainot tradicionālās formas. Tātad, tieši tradicionālās kaujas mākslas ir tās, kas tūkstošiem gadus ir efektīvi saglabājušas šo “šeņ-fa”.
Plašākā Ķīnas kultūras sfērā mākslas veidi ietekmē un papildina viens otru, un var pārņemt pieredzi viens no otra. Piemēram, daudzas mākslas formas ir aizguvušas akrobātiskos paņēmienus (“taņ-dzi-gun”), un daudzas ir aizguvušas kaujas mākslu “šeņ-fa”. Vai ne? Un vēl viena ļoti būtiska lieta ir deju kustību iekšējā izjūta (“šeņ-juņ”), kas ir tikusi nodota no paaudzes paaudzē kā daļa no operas. “Šeņ-juņ” vērtība kļūst acīmredzama, mēģinot izteikt tēla iekšējo būtību. Tādā vienkāršā un tiešā formā, kādā izpaužas balets, iekšējās būtības nodošana nav obligāta. Bet klasiskajā ķīniešu dejā, no citas puses skatoties, ir jābūt šim “šeņ-juņ” aspektam, lai jūs spētu parādīt iekšējās emocijas un spētu nodot citiem visu, ko vēlaties izteikt. Šādu lomu [“šeņ-juņ”] var spēlēt, piemēram, attēlojot Shen Yun deju stāstu varoņus. Ar tā palīdzību var atainot personāžu raksturus; var nodot sižetu; un ar to Shen Yun spēj radīt deju uzvedumus un izmantot tos cilvēku glābšanai. Raugoties no šī skatupunkta, jūs varat ieraudzīt dievu dāvātās kultūras vērtību un nozīmi.
Dievu dāvātajai kultūrai ir īpaša iezīme, proti, tai ir jāņem vērā “jiņ” un “jan” līdzsvars cilvēku pasaulē. Tas ir, vienai un tai pašai lietai vienlaikus ir jākalpo gan pozitīvam, gan negatīvam mērķim. Tāpēc kaujas mākslas nevar pastāvēt tikai viena iemesla dēļ un vienkārši būt kaujas māksla pati par sevi. Tas nozīmē, ka vārdam “vu” bija jābūt ar divējādu lietojumu ( 武 kaujas mākslām) un (舞 dejai); izruna ir tāda pati, bet hieroglifi ir dažādi. Un viens un tas pats “vu” var tikt izmantots pat vairākos veidos. Augstākās būtnes kaut ko darot, nedara to tikai vienam mērķim. Ikreiz, kad pasaulē parādās kaut kas jauns, tas ir saistīts ar lietām visās citās dimensijās. Tāpēc ir jāapsver, kāda būs tā ietekme visās dimensijās: gan augstāko, gan zemāko līmeņu dimensijās, kā arī vertikālajās un horizontālajās dimensijās. Kad parādās kas jauns, tas var apliecināt sevi pasaulē tikai tad, ja tam būs pozitīva ietekme visās dimensijās un tas spēs labi harmonizēt ar visu pārējo. Pretējā gadījumā šī lieta nevarēs nostiprināties, tā netiks pieņemta, netiks izplatīta tālāk un dievi to neatzīs. Tāpēc, kad dievi kaut ko nodod tālāk, viņi ne tikai nodod šo vienu lietu, neņemot vērā visu pārējo. Viņiem ir jāsabalansē visas attiecības milzīgā dzīvo būtņu grupā. Vai tā var būt tik vienkārša lieta? Nebūt ne.
Kad mākslas kopienas pārstāvji sāk strīdēties par kādām lietām, dažreiz tas var būt diezgan interesanti. Cilvēki no ķīniešu operas sfēras saka: “Kā Pekinas Deju akadēmija var teikt, ka tā ir radījusi klasisko deju, ja visas šīs lietas ir nākušas no operas?” Un patiesībā tā tas arī ir – it īpaši “šeņ-juņ” – tas viss ir nācis no operas. Bet cilvēki no kaujas mākslu aprindām saka [operas pārstāvjiem]: “Visas dejas, kuras jūs izmantojat savā operā, nākušas no mūsu kaujas mākslām.” Un tā ir taisnība, gandrīz viss tā arī ir. Pat “šeņ-juņ” [ko izmanto operā] ir attīstījies no kaujas mākslu “šeņ-fa”, un tā tas ir ar visu. Izsekojot visu ceļu atpakaļgaitā, jūs nonāksiet pie kaujas mākslām. Kāpēc es sākumā runāju par “vu” divējādu izmantošanu? Nokļūstot līdz tā būtībai un patiešām saprotot, ko tas nozīmē – tas ir “vu” ar divējādu pielietojumu: kad to izmanto kultūrā vai mākslā – tas ir dejai; kad to izmanto kaujas mākslās – tas ir cīņai. Viens no kultūras, otrs militārs; viens pozitīvs un otrs negatīvs. Tieši tāda ir cilvēces kultūra – ja kaut kas izplatīsies cilvēku pasaulē, tas noteikti izpaudīsies divos veidos. Nav iespējams radīt kaut ko, kas ir pilnīgi labs, jo tajā ir jābūt arī kaut kam sliktam. Un, ja grib radīt kaut ko sliktu, arī to nevar izdarīt, jo tajā ir jābūt arī kaut kam labam. Tas ir tāpēc, ka cilvēku pasaulē lietām ir jābūt līdzsvarā starp labo un slikto, līdzsvarā starp “jiņ” un “jan”. Tā lūk radās šī parādība, un tieši tāda ir cilvēces kultūra.
Tad kāpēc visi – gan Debesīs, gan uz Zemes – ir pret ļauno ĶKP? Augstākās būtnes to neatzīst – tā nav laba, un tā nav arī tāds ļaunums, kādu dievi pieļautu. Tā ir mutējusi, ļoti nicināma, patiesi ļauna radība. Visumā tai nav vietas. Tas ir kas tāds, kas parādījies tikai beigu laikos, kad cilvēkiem ir daudz karmas. Un nav svarīgi, cik briesmīgi vai tirāniski tā var rīkoties. Dievi to tikai izmanto, lai atbrīvotu no karmas cilvēkus, kuriem tās ir ļoti daudz, un, kad tas būs izdarīts, tā tiks iznīcināta. Tomēr augsta līmeņa Fa principi, ko dievi izplata starp cilvēkiem, lai tos glābtu, ir citādi, un tos neierobežo cilvēka līmeņa principi.
Būtībā tas, par ko es šodien runāju, bija pateikts īsi, bet precīzi. Patiesībā, tas viss notika tieši tā. Vai jūs visi to sapratāt?
(Koledžas audzēkņi un pedagogi, ievērojot ķīniešu tradīciju pateikties skolotājam, nobeigumā saka: "Paldies, Skolotāj!")
***
(Tulkojumu nodrošina ShenYun.com. 2019. gada 22. augusts.)
1. Burtiski "ķermeņa metode" (身法 “šeņ fa”); ietver klasiskās ķīniešu dejas galvenās pozas un kustības.
2. Ķīniešu hieroglifs kauju mākslās (武 kā 武 術 “vušu”) un dejā (舞 kā 舞蹈 “vudao”) ir homofoni, abi tiek izrunāti kā trešās intonācijas “vu”.
3. Šī termina pirmais hieroglifs (身韻 “šeņ juņ”) nozīmē “ķermenis”. Otrais ir attiecināms uz mākslinieka izteiksmīguma auru jeb šarmu. Kopējā koncepcija ir attiecināma uz klasiskās ķīniešu dejas iekšējā skaistuma vai izjūtu izpausmi. Nejaukt ar kolektīva nosaukumu Shen Yun (神韻 “šeņ juņ”), kur pirmais hieroglifs nozīmē ׅ“dievišķais”.
4. Tradicionālā ķīniešu opera (戲曲 “sji cjui”) ietver virkni izpildītājmākslu. Viena no Rietumos pazīstamākajām formām ir Pekinas opera.
5. Burtiski “paklāja tehnikas” (毯子功 “taņ dzi gun”); termins ir attiecināms uz virkni salto un akrobātisko paņēmienu, kurus bieži, drošības apsvērumu dēļ, izpilda uz paklājiem.
6. Šeit lietotais termins (老師傅 “laošifu”) attiecas uz amatu, ko tradicionāli ieņem viena persona nelielā izpildītājmākslas kolektīvā. Šīs personas pienākumos bieži ietilpst apmācīšana, režija un galveno lomu izpildīšana.
7. Ķīnas komunistiskā partija.
8. Ķermeņa augšdaļas noliekšana pa diagonāli uz priekšu (衝 “čun”) un pa diagonāli atpakaļ (靠 “kao”).
9. Krūškurvja ievilkšana uz iekšu (含 “haņ”) un izvirzīšana uz āru (腆 “tiaņ”).
10. Prasību kopums, lai padarītu kustības estētiski pievilcīgākās, burtiski: griešanās (擰 “nin”), noliekšanās (傾 “cjin”), apļošana (圓 “juaņ”), izliekšanās (曲 “cjui”).
11. Trīs apļveida kustību trajektorijas: apļošana horizontālā plaknē (平 圓 “pin juaņ”), apļošana vertikālā plaknē (立 圓 “li juaņ”) un apļošana astotniekā (八字圓 “badzi juaņ”).
12. Mākslinieciskā meistarība: roku kustības (手 “šou”); acu izteiksmīgums (眼 “jaņ”); pozas un formas (身 “šeņ”); metodes ( 法 “fa”); un kāju kustības (步 “bu”).
13. Ieņemt pozu (亮相 “lian sjan”).
14. Vitalitāte ar kādu piepildāma klasiskā ķīniešu deja: gars, enerģija, dvēsele (精 “dzjin”, 氣 “cji”, 神 “šeņ”).
15. Ritms, temps vai izjūta (韻律 “juņ ļui”); attiecināms uz deju.
16. Ķermenis ved rokas (身帶手 “šeņ dai šou”); gurni ved kājas (胯帶 腿 “kua dai tui”).
