Dievišķā renesanse ir sākusies— tā saucas viena no mūsu beigu cēliena deju miniatūrām, kas bija iekļauta programmā pirms pāris gadiem. Dejas sākumā grupa cilvēku izpilda Faluņgun meditatīvos vingrojumus, demonstrējot tās pašas kustības, kādas izpilda simts miljoni cilvēku visā pasaulē. Tālāk tiek stāstīts par diviem galvenajiem varoņiem, vajāšanu, ar ko viņiem nākas saskarties, un Visuma dāvāto glābiņu beigu laikos.
Saspringtu mēģinājumu laikā lomas tika mainītas. Mēnesi pirms turnejas sākuma viena no lomām tika iedalīta man. Atceros, cik tā bija mulsinoša sajūta apzināties, ka divu dienu laikā, kas atlikušas līdz ģenerālmēģinājumam, ir jāapgūst jauna loma.
Turnejas noslēgumā es sapratu, ka vairs nav svarīgi, kurš izpilda kuru lomu. Svarīgi ir atveidotie skatuves tēli. Tā kā skatuves aizkars, atbildot uz skatītāju aplausiem, pēc katras izrādes atkal un atkal tika pacelts, pat biežāk nekā iepriekš, es izjutu patiesu prieku, sniedzot priekšnesumu. Svarīgs ir skatuves tēlu stāsts, kas savā ziņā ir arī manējais...
…
2002. gada 5. jūnijs. 66 Portland Place, London. Siltā Anglijas vasaras dienā mazs zēns kopā ar mammu pievienojas pulciņam pārējo. Viņi apsēžas uz ietves pretī Ķīnas Tautas Republikas vēstniecībai, aizver acis un meditē. Viņi ir uzsākuši diennakts sēdošo protesta akciju, kas ilgst 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā.
Turpmāko mēnešu laikā mazais zēns guļ ceļmalā uzslietā teltī, ēd no ātrās ēstuves piegādātos ēdienus un atzīmē nosēdēto dienu skaitu uz displeja tāfeles, kas puisēnam šķiet visai aizraujoša nodarbe. Darba dienu rītos viņš pamostas, izkāpj no telts, uzvelk britu skolas formas tērpu, iztīra zobus McDonalds un dodas stundu garā braucienā līdz skolai piepilsētā. Pēcpusdienā viņš jau ir atpakaļ, un ērti iekārtojas turpat uz bruģa, lai izpildītu mājasdarbus.
Šī sēdošā protesta akcija jeb tas, ko mēs saucam par “apelāciju” pie Ķīnas diplomātiskajām pārstāvniecībām dažādās valstīs, bija viens no daudzajiem pasākumiem, ko organizēja Faluņgun praktizētāji visā pasaulē, lai protestētu pret savu domubiedru nežēlīgo apspiešanu Ķīnā. Vajāšana sākās 1999. gada 20. jūlijā, un nāves gadījumu skaits no spīdzināšanas apcietinājumā arvien pieaug, un ik dienu turpina augt. Mums bija svarīgi paust savu viedokli, pastāstīt ķīniešiem un visai starptautiskajai sabiedrībai, kas patiesībā notiek laikā, kad visas pasaules acīs mēs tiekam apmeloti, par ko jāpateicas Ķīnas komunistiskās partijas milzu propagandas mašinērijai.
Tāpēc mēs to darījām ar pilnu atdevi. Mēs rīkojām grandiozas parādes, piemiņas pasākumus sveču gaismā un preses konferences. Citi Faluņgun praktizētāji izveidoja neatkarīgas ārvalstu tīmekļa vietnes un publicēja laikrakstus, rada iespēju izlauzties cauri Ķīnas stingrajai interneta blokādei, vāca informāciju no Ķīnas cietumiem un milicijas iecirkņiem, iesniedza prasības starptautiskās tiesās pret vainīgajiem spīdzināšanā un slepkavībās. Mēs stāstījām par vajāšanu ikvienam, kas bija gatavs uzklausīt — no plašas sabiedrības pārstāvjiem līdz valdības amatpersonām un tūristiem no Ķīnas.
Trafalgaras laukumā un Kembridžā nereti varēja vērot sirmas vecmāmiņas un vectētiņus dalām skrejlapas, tāpat tos varēja sastapt arī pie Eifeļa torņa vai Sidnejas Operas nama. Nepadevušies iebiedēšanai, reizēm lādēti un nievāti, nosodīti kā “apkaunojums Ķīnai”, un pat saņēmuši pliķus sejā, viņi drosmīgi pacieš pazemojumus un grūtības dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Jau 17 gadus. Vienmēr tik pacietīgi, labestīgi viņi centušies kliedēt melus un stāstījuši pasaulei patiesību par to, kāda ir patiesā Faluņgun situācija Ķīnā.
Neviena cita sēdoša protesta akcija pie ĶTR vēstniecības visā pasaulē nav pastāvējusi tik ilgi kā nepārtrauktā akcija Londonā. Dažreiz ierodas arī citas cilvēktiesību aizsardzības grupas, lai izkliegtu lozungus iepretim art deco stilā celtajai ēkai. Bet pat tad, kad tā notiek, mieru mīlošie meditētāji turpina sēdošo protesta akciju, skaidri paužot savu nostāju. Ierodoties katrs savā maiņā saskaņā ar brīvprātīgi sastādītu grafiku, viņi izpilda līganos Faluņ Dafa vingrojumus, arvien sasniedzot sirdsmieru, par spīti Londonas dzīvās satiksmes rēkoņai...
…
Tā kā pie Ķīnas vēstniecības nosēdēto dienu skaits ir sasniedzis 100, ir laiks pievienot trešo ciparu uz displeja tāfeles. Mazais zēns uzliek uz displeja jauno skaitli un jautā mammai: “Mammu, kad mums vairs nevajadzēt šeit protestēt?” Mammas atbilde ir vienkārša un atmiņā paliekoša: “Kad beigsies vajāšana.”
Pēc desmit gadiem zēnu un viņa mammu šķir okeāns. Mamma joprojām piedalās sēdošajā protesta akcijā — reizēm paņem nakts maiņu, un nākamajā rītā dodas tieši uz darbu birojā pilsētas centrā.
Bet puika ir prom. Viņu dzīve ir aizvedusi tūkstošiem kilometru tālu no Londonas uz pasaules skatuvi. Anglijas miglas nu aizstāj žilbinošas prožektoru gaismas. Divstāvu autobusu rīboņu nomaina orķestra skaņas. Nejaušu garāmgājēju vietā tagad ir skatītāju pārpildītas koncertzāles. Un ķīniešu tūristus, kas padevušies ĶKP maldu propagandai, tos, kas mēdza spļaudīties un lādēties, aizstāj teātra apmeklētāji-ķīnieši, kas izjūt lepnumu par reiz gandrīz zaudēto, bet nule atgūto tradicionālo kultūru.
Mazais zēns, savulaik klusējošais protestētājs, ir atradis iespēju paust savu nostāju ar dejas mākslas palīdzību.
Vai spējat iztēloties viņa sajūsmu, kad aizkars paceļas pēdējo reizi, un skatam atklājas aina no mūsdienu Ķīnas? Vai varat iedomāties viņa prieku un skumjas, kad nostalģija pēc pusaudža gadiem, kas pavadīti neatlaidīgi protestējot vējā un lietū, mirklī atgriežas atmiņā, dejojot uz skatuves? Viņš izjūt pagodinājumu un lepnumu par iespēju brīvi izpausties dejā, veltīt uzstāšanos savai mammai, kas sēž pie vēstniecības, vecmāmiņām un vectētiņiem, kas dala bukletus, miljoniem cilvēku, kas joprojām cieš no nežēlīgas spīdzināšanas un apspiešanas Ķīnā, un vēl lielākam skaitam cilvēku visā pasaulē, kas tic labestības uzvarai.
* * *
Redakcijas jaunumi: Ir uzņemta dokumentāla filma ar nosaukumu “Sveču gaisma pār ielu”, kurā stāstīts par Benu Čeņu un 24 stundu sēdošo protesta akciju. To var noskatīties YouTube vietnē šeit.
