Senie arhitekti cēla tempļus, kuriem bija būtiska nozīme ķīniešu dzīvē. Cilvēki, izrādot cieņu, tos veltīja saviem senčiem. Viņi tos izmantoja kā pielūgšanas vietas, ziedojot debesīm, zemei un vietējām dievībām. Budistu un daoistu klosteriem bija raksturīgi plaši tempļu kompleksi, kuros mūki dzīvoja, lūdzās un mācījās svētos rakstus.
Katrai Ķīnas dinastijai piemita savs unikālais arhitektūras stils. Tanu dinastijas arhitekti bija iecienījuši niedru jumtus un taisnas dzegas. Minu un Cjinu laika arhitektūrā priekšroka tika dota krāsainiem gravējumiem, turklāt sarkanā un dzeltenā krāsa bija paredzēta tikai imperatora rezidencēm.
Karaliskajiem kvartāliem parasti bija simetriska forma, un ēkas tajos izvietojās ap lieliem taisnstūra pagalmiem. Šo bagāto māju centrālā vieta, kuru ieskāva dārzi un mazākas ēkas, bija dižā un svinīgā “lielā zāle”.
Pielūgšanu vietas varēja būt gan grandiozi diža izmēra tempļi ar vairākām lielām zālēm, gan arī pieticīgas vietējās svētnīcas ar nelielām iekštelpām un vienkāršāku apdari. Katrai no šīm celtnēm bija unikāls raksturs, kuru noteica ģeogrāfiskais stāvoklis un vietējās paražas.
