Ārpus Sjiaņas pilsētas netālu no Dajaņas budistu pagodas atrodas ala ar plāksni Guhaņjao jeb "Senā aukstā ala-mājoklis". Tādas vienkāršas, izkaltas alas- mājas ir raksturīgas Ķīnas ziemeļu plato, taču šī ala ir īpaša – tajā reiz kāda jauna sieviete gandrīz divus gadu desmitus gaidīja sava vīra atgriešanos. Viņas stāsts par izturību un uzticību ir nodots Ķīnā no paaudzes paaudzē, un daudzi pēc tam apbrīnā vien nopūtušies, domājot par nabadzību un vientulību, ko šī sieviete pārcietusi.
Sieviete ar gribasspēku
Mūsu varone Vana bija jauna sieviete ar ļoti augstu sociālo statusu. Viņa bija kā dārga pērle bagātā ģimenē, kas dzīvoja Tanu dinastijas galvaspilsētā. Viņas vecāki cerēja, ka meita drīz apprecēsies ar līdzīga statusa vīrieti.
Ziņas par Vanas skaistumu un viņas pilngadību izplatījās visā pilsētā. Kad pienāca svinīgā diena izšūtās bumbiņas mešanai (sena tautas tradīcija, saskaņā ar kuru likteņa rokai jāļauj savest kopā līgavu un līgavaini), ieradās visi turīgie jaunieši no tuvākās un tālākās apkārtnes. Vanas vecāki ar nepacietību gaidīja šo savas mīļotās meitas svarīgo brīdi; tomēr pirms ceremonijas viņa jau bija nejauši sastapusi izglītotu jaunu cilvēku vārdā Sjue.
Viņu pirmajā tikšanās reizē viņa pamanīja, ka Sjue piemīt sevišķa aura, un viņš atšķīrās no visiem "atbilstošajiem" vecpuišiem. Un, lai gan viņa apdilušais apģērbs liecināja par piederību zemākai sociālai klasei, viņu īsajā tikšanās reizē atklājās Sjue izcilās cīņas mākslas prasmes, zināšanas klasikā un galanta uzvedība. Tomēr visvairāk Vanu aizkustināja viņa labestība un uzmanība pret citiem.
Kas attiecas uz Sjue, viņš sajuta, ka jaunajai dāmai piemīt smalks princeses skaistums, taču viņas daba nemaz nav trausla; viņas izturēšanās bija dižciltīgi gracioza, taču ne augstprātīga. Tomēr uzzinājis, ka tā ir Vanas jaunkundze, viņš sajutās nomākts, jo tāds parasts cilvēks kā viņš, nekad netiktu uzskatīts par viņai piemērotu pāri.
Sjue negaidīja, ka Vanas jaunkundzes intuīcija tai pateiks, ka tieši viņš ir atbilstošais puisis, kuram sekot. Pieņēmusi lēmumu, viņa zīda bumbiņu notēmēja ar nolūku.
Veiksmīgais bumbiņas notvērējs saniknoja Vanas tēvu. Viņa dārgā meita precēsies ar noplukušu ubagu? Kā viņa varēja atnest tam tādu kaunu? Ko cilvēki par Vanu runās? Ko cilvēki runās par viņu? Viņa apkauno visus viņu senčus! Bet meitene savā izvēlē bija nelokāma. Saniknotais tēvs izmeta Vanu no ģimenes.
Cienījams cilvēks
Kas tad bija šis cilvēks, kura dēļ aristokrāte atteicās no visa, kas viņai bija? Sjue nāca no dižciltīgas ģimenes; tomēr pēc tēva pāragrās nāves, zēns lielāko daļu savas jaunības dzīvoja zemnieka dzīvi. Tomēr tas Sjue neatturēja no tiekšanās uz augstākiem mērķiem. Viņš cītīgi strādāja, lai studētu grāmatas un apgūtu kaujas mākslas. Taču uz to brīdi, kad viņa apģērbs jau bija nonēsājies, Sjue izglītībai un spējām vēl nebija atrasts pielietojums. Jaunā izglītotā cilvēka talanti palika apslēpti, līdz viņa topošā sieva tam nebija sevi apsolījusi.
Bezgalīga uzticība
Pēc laulībām jaunais pāris pavadīja savas dienas kalna plato izcirstā alā-mājoklī. Nesaņemot neko no pūra, viņi dzīvoja klusu, vienkāršu dzīvi. Tomēr jaunā sieva zināja, ka viņas vīrs ir apveltīts ar talantiem, kas varētu palīdzēt valstij. Viņa iedrošināja vīru doties uz galvaspilsētu, lai nokārtotu imperatora eksāmenus un izveidotu cienījamu karjeru, pārliecinot viņu, ka mājās tiks ar visu galā. Viņš gatavojās braucienam un lielajam pārbaudījumam. Viņa noskaņojās mājokļa uzraudzīšanai un gaidīšanai. Tomēr viņa nevarēja iedomāties, ka viņas vīrs būs projām tik ilgi.
Sievas instinkts nepievīla: Sjue nokārtoja eksāmenu izcili. Taču tajā laikā karaļvalstij draudēja briesmas, un līdz ar savu nupat iegūto paaugstinājumu Sjue tika uzdots vadīt ekspedīciju pret nemiernieku spēkiem pie rietumu robežām.
Ar laiku Sjue pierādīja sevi kā drosmīgu un prasmīgu ģenerāli. Kādā uzvaru nesošā kaujā Liaodunā pats imperators Taidzuns novērtēja Sjue talantus. “Es mēģinu atrast jaunus ģenerāļus, kuriem uzticēt militāros jautājumus, bet neviens nelīdzinās tev”, viņš sacīja, “tāpēc esmu priecīgāks par satikšanos ar tevi pat vairāk nekā par Liaodunas iegūšanu”. (Fragments no seno Tanu hronikām.) Sjue turpināja pildīt pienākumus nozīmīga ģenerāļa amatā divu imperatoru valdīšanas laikā.
Tikmēr viņa sieva vadīja dienas vientulīgajā alā. Sākumā viņa laiku pa laikam saņēma ziņas par savu vīru, bet pēc tam uz ļoti ilgu laiku pazaudēja visus sakarus ar viņu. Iztiekot tikai ar pašu nepieciešamāko, izciešot vienu pēc otras bargās ziemas, vientuļā sieviete saglabāja savu ticību: vīrs nav par viņu aizmirsis, un kādu dienu atgriezīsies. Ik pa laikam viņas noraizējusies māte slepus apciemoja viņu, atnesot tik ļoti nepieciešamo pārtiku un naudu. Viņa mēģināja pārliecināt meitu atteikties no šādas dzīves un atgriezties mājās, taču bez rezultātiem. Sieva palika savās mājās gaidīt vīru, līdz viņš atgriezīsies.
Viņas ziedošanās nebija veltīga. Astoņpadsmit gadus vēlāk Sjue beidzot atgriezās kā ietekmīgs imperatora armijas ģenerālis. Un pāris beidzot atkal bija kopā.
No paaudzes
paaudzē ir nodoti dažādi šī klasiskā stāsta attēlojumi. Stāsta pašaizliedzīgā
un drosmīgā varone ir kļuvusi par tradicionālās ķīniešu sievietes tikumības
iemiesojumu. Shen Yun 2018. gada sezonā šī stāsta gars tiek atdzīvināts uz
mūsdienu skatuves dejas priekšnesumā Uzticība.
Shen Yun dodas turnejā. Lai iegūtu informāciju par izrādēm un iegādātos biļetes, apmeklējiet: www.shenyun.com/tickets.
