Haņi ir izteikti lielākā Ķīnā dzīvojošo etniskā grupa. Un tieši tāpat kā ķīniešu valodu (jui) sauc par “haņ jui” jeb “haņu valodu”, tā arī ķīniešu apģērbu (fu) sauc par “haņ fu” jeb “haņu apģērbu”. Taču īstenībā ķīniešu tradicionālais apģērbs dažādu dinastiju laikā ir bijis pat ļoti atšķirīgs.
Haņu apģērbam ir simtiem variāciju. Parasti apģērbs sastāvēja no brīvi krītošām kleitām, platām piedurknēm un plakanām atvērta tipa apkaklēm, kas tika pārlocītas uz labo pusi. Lielākoties to visu kopā saturēja auduma josta, nevis pogas vai aukliņas. Augstas cepures un platas jostas kalpoja par zinātnieku un ierēdņu atšķirības zīmi. Haņu apģērbs bija ļoti daudzveidīgs un viegli valkājams.
Tai pašā laikā ķīniešu tradicionālais apģērbs bija lieta, kas uztverama nopietni. Pareizais apģērbs piešķīra izsmalcinātības un cienīguma auru. Tas iemiesoja ķīniešu senlaiku vērtības un ietekmēja to, kā valkātājs tika uztverts konkrētajā kultūrā.
Pārmaiņu grāmatā jeb Jidzjin kādā no tekstiem trīs valdnieki – Dzeltenais imperators, Jao un Šuņs – tiek slavināti par to, ka “viņi valdīja, rokas turēdami piedurknēs”. Šie senie valdnieki turēja godā harmoniju starp debesīm un zemi. Pateicoties tam, valstī (lielākoties) valdīja miers, un viņi īstenoja savu pārvaldību bez raizēm, burtiski rokas turot piedurknēs jeb, kā mēdz teikt, rokas klēpī salikuši, vien vērojot, kā paiet gads pēc gada.
Kādā citā senā avotā atrodams, ka Konfūcijs cildināja Cji hercogu Huaņu. Redzot, ka iekšējās nesaskaņas radīja draudus valstij tikt sašķeltai, hercogs pārliecināja pārējos valdniekus apvienot spēkus cīņai pret barbariem, nevis cīnīties pašiem savā starpā. Viņš standartizēja savā karalistē esošos apģērbu stilus un nodeva tālāk šos noteikumus arī pārējiem deviņiem valdniekiem, tādā veidā apvienojot tos.
Šie noteikumi pakāpeniski kļuva par cilvēku ģērbšanās paradumiem, izveidojot tādu kā etalonu nākamajiem 3000 gadiem Ķīnas vēstures attīstības gaitā.
