Imperatora Kansji jaunības portrets.
Imperators Kansji reiz rakstīja: “Kas es esmu par cilvēku, ja starp visiem tiem, kas ir valdījuši... tieši man bija jāvalda visilgāk?”
61 gadu Kansji valdīja Vidusvalstī 17. gadsimta vidū. 5000 gadus ilgās Ķīnas civilizācijas laikā viņš bija ne tikai visilgāk valdošais imperators, bet arī iegāja vēsturē kā viens no gudrākajiem, augstsirdīgākajiem un izglītotākajiem imperatoriem.
Kansji bija ceturtais Cjinu dinastijas (1644.-1911. g.) imperators. Cjinu valdnieki etniski nebija haņu ķīnieši. Tie nāca no mandžūru cilšu tautas, kas dzīvoja uz ziemeļiem no Lielā mūra. Viņi apvienojās, pavirzījās uz dienvidiem un nomainīja Ķīnā iepriekš valdošo Minu dinastiju tās sabrukšanas laikā.
Kansji izcilais mantojums slēpjas šīs plašās impērijas atkalapvienošanā gan politiskajā, gan sociālajā aspektā, Cjinu dinastijas varas nostiprināšanā un bagātīgajā kultūras un ekonomikas attīstības veicināšanā.
Tomēr tā visa varēja arī nebūt, jo, kad Kansji bērnībā kāpa tronī, viņa valdīšana gandrīz beidzās pirms vēl bija sākusies.
Nelabvēlīgais sākums
Cjinu dinastijas valdīšanas pirmajos gados impērija joprojām atradās haosa stāvoklī. Papildus neseno karu izraisītajiem satricinājumiem, kuru rezultātā nomainījās dinastijas, turpinājās arī atlikušie nemieri, un liela daļa ķīniešu joprojām izjuta bažas par saviem jaunajiem svešzemju valdītājiem.
Cjinu dinastija oficiāli nāca pie varas 1644. gadā, bet Kansji piedzima 10 gadus vēlāk. Kad viņam bija tikai 8 gadi, viņa tēvs nomira no bakām. Savā pēdējā rīkojumā imperators iecēla četrus savus tuvākos padomniekus par reģentiem viņa mazajam dēlam. Viņiem bija jāpalīdz zēnam valsts lietu kārtošanā, līdz viņš sasniedz briedumu.
Šīs augstās amatpersonas nebija imperatora dinastijas locekļi, kuri uzticīgi un ar cieņu bija kalpojuši Cjinu imperatoriem. Un līdz ar izmaiņām notikumos, kāds varaskārs ierēdnis ieraudzīja savu iespēju sagrābt troni.
Aobaja uznāciens
Aobajs (mandžūru valodā Gūwalgiya Oboi) bija izcils ģenerālis no elitāra mandžūru klana. Diemžēl viņa prasmes kaujas laukā bija saistītas ar diktatora dabu. Aobajs nospieda ikvienu, kurš stāvēja viņam ceļā, un kļuva par spēcīgāko figūru imperatora galmā. Viņam bija daudz ienaidnieku, taču gandrīz neviens neuzdrošinājās viņam stāties pretī.
Kas attiecas uz jauno imperatoru, tad Aobajs pret viņu izturējās nievājoši. Galu galā ģenerālis bija cīnījies un uzvarējis daudzās asiņainās kaujās pirms desmitiem gadu vēl pirms šī knēveļa piedzimšanas; viņš uz sava ķermeņa varēja saskaitīt vairāk kaujas rētu nekā Kansji bija sasniegumu. Aobajs pieņēma, ka Kansji būs vienkārša marionete viņa paša intrigās.
Kansji uzauga šīs tirānijas apstākļos. Viņš klusi vēroja un gaidīja savu brīdi. Kad Kansji apritēja 14 gadi (mandžūru pilngadības vecums), viņš oficiāli kāpa tronī. Tagad viņš bija ceļā uz sadursmi ar Aobaju.
Imperatora mantija
Būdams tikpat valdonīgs kā agrāk, Aobajs iespieda savas politiskās grupas locekļus ietekmīgos amatos visā valdībā, vajāja neskaitāmi daudzus cilvēkus, kuri bija pret viņu, ignorēja valsts intereses, tiecoties pēc savējām, un izturējās pret imperatoru ar vēl lielāku necieņu.
Aobajs pat uzdrošinājās uzšūt sev dzeltenu imperatora mantiju ar drakonu ornamentiem — simbolisku apģērbu, kuru drīkst nēsāt tikai imperators. Tā bija valsts nodevība!
Kādu dienu, kad Aobajs pielaikoja jauno tērpu un jūsmoja par savu imperatora tēlu, viņa namā pēkšņi ieradās apmeklētājs. Tas bija sūtnis, kas bija atnesis pēdējo imperatora rīkojumu: oficiālo paziņojumu par Kansji kāpšanu tronī kā īstenajam imperatoram. Kad šis ierēdnis ieraudzīja Aobaja pārdrošo apģērbu, viņš bija satriekts un izsauca imperatora sardzi. Taču šie vīri nevarēja mēroties spēkiem ar Aobaju, kurš tos kā lupatu lelles izsvaidīja pa malām, negrasoties atkāpties.
Sūtnis traucās atpakaļ uz pili Aobajam pa priekšu. Līdzko viņš noziņoja par pārkāpumu, ieradās arī despotiskais ģenerālis. Viņš apgāja pa apli, iebiedējot un apvainojot visus, sākot no ierēdņiem un beidzot ar imperatoru. Trakojot Aobajs lika saprast, ka viņš Kansji ne par ko neuzskata – ar kroni vai bez – un turpinās darīt, kā viņam patiks. Tad viņš lielīgā gaitā devās prom, pašapmierināti paļaujoties, ka viņam zem tupeles joprojām ir visa pils. Tomēr šoreiz jaunais Kansji bija gatavs viņu nolikt pie vietas.
Grandiozais fināls
Kansji jau sen zināja, ka Aobajs ir pieaugošs drauds gan viņa likumīgajai varai, gan dinastijas nākotnei. Tāpēc jau vairākus gadus iepriekš viņš sāka pulcināt ap sevi mandžūru augstdzimušo jauniešu grupu. Aobajs tos uzskatīja par bērnišķīgiem, bezmērķīgiem un nenozīmīgiem. Bet Kansji patiesībā bija izvēlējies pašus labākos un spēcīgākos. Un tas, ko Aobajs vienmēr bija uzskatījis par puicisku sportu, patiesībā bija treniņš, kurā Kansji viņus gatavoja izšķirošajai cīņai.
Lūk kā tas notika: 1669. gada pavasarī jaunais imperators izsauca uz galmu Aobaju, kurš bija kļuva arvien agresīvāks. Aobajs ieradās, kā vienmēr pārliecināts un neko nenojaušot. Pirms viņš ko saprata, viņam tika izvirzītas 30 nopietnas apsūdzības noziegumos, un viņu ielenca Kansji jaunie vasaļi. Saniknots, taču izmisis, Aobajs izvilka dunci (atteikšanās atbruņoties pirms došanās pie imperatora ir vēl viens nopietns pārkāpums) un metās tieši pie imperatora. Viņš bija labs cīnītājs, taču Kansji jaunekļu bija daudz, un tie bija spēcīgi. Pēc niknas cīņas Aobajs tiek sakauts uz visiem laikiem.
Lieliskās valdīšanas sākums
Šī sarežģītā epizode Kansji agrīnās dzīves gados parādīja viņa neparasto drosmi, tālredzību un apņēmību. Jaunais imperators pierādīja sevi kā gudru, prasmīgu un cienīgu imperatoru.
Nākamajā pusgadsimtā Kansji nenogurstoši kalpoja savai valstij. Viņš nostabilizēja dinastiju, savaldīja iekšējās sacelšanās un svešzemju sāncenšus un ievērojami paplašināja Ķīnas robežas uz rietumiem un ziemeļiem. Viņa augstsirdīgās valdīšanas laikā impērija uzplauka.
Kansji piemita arī milzīga tieksme pēc zināšanām. Savas dzīves laikā viņš nepārtraukti attīstīja un popularizēja senās ķīniešu mācības, kaligrāfiju, dzeju un mūziku. Viņš guva milzīgus sasniegumus ģeogrāfijā, zinātnē, tehnikā, matemātikā un astronomijā. Viņš uzdeva izveidot daudzu hroniku, karšu, vēstures un literatūras apkopojumus, kā arī enciklopēdiskus darbus, tādus kā Kansji vārdnīca.
Imperatora Kansji valdīšanas laikā Ķīnā aizsākās brīnišķīgs vēlīnās impērijas laikmets. Visā Ķīnas vēsturē imperatoriem tika piešķirts tituls “Debesu dēls”. Tādējādi Kansji ilgā valdīšana tika uzskatīta par atzinības zīmi no augšas.
Shen Yun 2016. gada klasiskās ķīniešu dejas priekšnesums Troņa aizstāvēšana stāsta par cīņu starp jauno Kansji un Aobaju.
