Daudzi domā, ka ķīniešu valoda ir vienkārši kāda atsevišķa valoda. Patiesībā visā Ķīnas teritorijā ļaudis runā simtiem dialektos, daudzi no kuriem ir stipri atšķirīgi, turklāt šie dialekti dalās vēl arī apakšgrupās. Tas, ko daudzi cilvēki uzskata par ķīniešu valodu, ir mandarīnu dialekts, lai gan liela ļaužu grupa runā arī kantoniešu dialektā, it īpaši Dienvidķīnā, Honkongā un ķīniešu kvartālos visā pasaulē.
Kā gan ar šādu valodas daudzveidību cilvēkiem Ķīnā izdodas sazināties savā starpā? Neskatoties uz izrunas, gramatikas un dialektu atšķirībām, viens valodas aspekts tika standartizēts visā Ķīnā, kā arī izplatīts citās Austrumāzijas valstīs: tā ir literārā jeb klasiskā ķīniešu valoda.
Atvasināta no ķīniešu mutvārdu valodas, ko lietoja laikā pirms Cjiņu dinastijas (221. - 207. p. m. ē.), klasiskā ķīniešu valoda pakāpeniski atdalījās no parastās sarunvalodas, izveidojoties par patstāvīgu klasiskās literatūras un oficiālās rakstības valodu.
Valoda, kas pastāv tikai rakstveidā
Mūsdienu ķīniešu valodā lielākā daļa vārdu sastāv no diviem vai vairākiem hieroglifiem, kas lietoti kopā iegūst konkrētu nozīmi. Apskatīsim, piemēram, hieroglifu 文(veņ). Lietots kopā ar hieroglifu 化 (hua) tas kļūst par 文化, – kas nozīmē “kultūra”; savienojumā ar 件 (dzjaņ) tas kļūst par 文件 un nozīmē “dokuments”; bet kopā ar 字 (dzi) tas veido 文字, un nozīmē “rakstu valoda”.
Taču klasiskajā ķīniešu valodā lielākā daļa vārdu sastāv no vienas atsevišķas rakstzīmes, un tie var tikt brīvi pielietoti kā dažādas vārdšķiras. Tādējādi ķīniešu hieroglifs 文 pats par sevi jau norāda uz jebko no iepriekš minētā. Tas arī var nozīmēt civils kā pretstats tādam, kas saistīts ar karu; tas var apzīmēt laipnu, lēnprātīgu vai izglītotu cilvēku; vai pat būt cilvēka uzvārds. Norādes uz tā nozīmi meklējamas tam blakus esošajā tekstā, un lasītāja paša ziņā ir atšifrēt tā nozīmi.
文言文 (veņ jaņ veņ) ir termins ķīniešu valodā, kas nozīmē “klasiskā ķīniešu valoda”. Pievērsiet uzmanību tam, ka mums jau zināmais 文 ir gan pirmā, gan trešā rakstzīme. Tādā veidā šis termins pats par sevi jau atspoguļo vienu no svarīgākajiem klasiskās ķīniešu valodas konceptiem: elastīgu interpretāciju.
Patiesi, vārdu savienojums 文言文 ietver sevī neskaitāmas nozīmes. Tas var nozīmēt gan “dokuments, kurā tiek runāts par rakstību”, gan “kaligrāfisks rokraksts”. Vai arī varbūt “teksts par to, kā būt lēnprātīgam un laipnam cilvēkam”. Vai arī tas varētu nozīmēt “Veņas kundzes teiktā satura pieraksts”, un pat “Veņa kungs spriež par literatūru”. Taču parasti 文言文 tiek lietots ar nozīmi “literārās valodas rakstība”.
Tā kā ķīniešu valodā daudzi vārdi skan vienādi, taču tiek rakstīti atšķirīgi, saruna klasiskajā ķīniešu valodā skanētu visai mulsinoši. Palūkosimies vēlreiz uz 文 (veņ). Tas skan tāpat kā 聞 – “dzirdēt”, 紋 – “koksnes tekstūra”, 蚊 – “ods”, … un šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl.
Runājot gandrīz tūlīt radīsies pārpratumi. Taču rakstot klasiskajā ķīniešu valodā, nerodas neskaidrības par to, kas ar šo rakstzīmi ir domāts.
