Lielākā daļa lapu jau nokritušas, un rudens gaiss tik negribīgi piekāpjas ziemas, gluži kā veca sirmgalvja, ledainajai elpai. Par Helovīna laternām ir jau aizmirsts, un ķirbji ir pārvērsti pīrāgos, lai uz svētku galda tie papildinātu tītaru, tā pildījumu un kartupeļu biezeni. Kad draugi un ģimene pulcējas, lai svinētu un pateiktos, izsaucieni “saldumi vai izjokosim” dod vietu stāstiem par dzīvespriecīgajiem kolonistiem un labsirdīgiem indiāņiem.
Daži pēdējie gadi daudziem no mums ir atnesuši sāpes un ciešanas. Un tomēr haosa vidū ir pienācis laiks spert soli atpakaļ un padomāt: nevis par to, ko esam zaudējuši, bet gan par to, kas mums ir. Ir pienācis laiks uzdot sev jautājumu: “Par ko es varu būt pateicīgs?”
Pateicības izrādīšana ikdienas dzīvē var mainīt mūsu skatījumu uz apkārtējo pasauli. Piemēram, runā, ka jūs nevarat būt dusmīgs un pateicīgs vienlaicīgi. Mūsu garastāvoklis bojājas, kad koncentrējamies uz to, kas mums trūkst, nevis uz to, kas mums ir. Kad cilvēku vēlmes pārsniedz viņu vajadzības, viņi kļūst par tādiem cilvēkiem, kas vienmēr par visu sūdzas, uztraucas par savu bagātību un ir neapmierināti ar savu darbu. Vienkārši sakot, viņi kļūst sev par pašu ļaunāko ienaidnieku, ir akli pret to, ka viņi ir... dzīvi! Un, ka viņi elpo dzīvības lokā. Ar to vien jau pietiek, lai būtu pateicīgs.
Tomēr dažreiz šķiet, ka zaudējumi aizēno to, kas mums ir. Varbūt tas ir mīļotā cilvēka zaudējums. Varbūt tā ir finanšu krīze. Vai arī mūs nomāc smags darbs, slimība, vai vientulība, vai garlaicība. Šādos brīžos mums ir jāatceras, ka tas, kas mums ir, ir patiesi vērtīgs.
Cik cilvēku ir aizmirsuši, ka dzīvojam valstī, kas garantē tiesības uz vārda brīvību, ticības brīvību un politiskās izvēles brīvību? Cik daudz cilvēku skatās uz saviem draugiem, ģimeni un patiesi tos novērtē? Cik cilvēku skatās uz saviem vecākiem un domā par grūto bērnu audzināšanas procesu? Ir pārāk viegli uztvert mūsu dzīves svētības kā pašsaprotamas, un aizmirst smago darbu, ko citi ir darījuši mūsu labā.
Bet, ja mēs spersim soli atpakaļ un sapratīsim, kas mums ir dots, mūsu attieksme pret pašu dzīvi mainīsies.
Kā Shen Yun dejotājs un Faluņ Dafa praktizētājs es ticu dievišķā eksistencei un tam, ka tradicionālajai ķīniešu kultūrai, ko Shen Yun attēlo uz skatuves, ir dievišķa izcelsme. Sekojot savai ticībai, es cenšos ievērot īstenības, labestības, pacietības principus, un visgrūtākajos brīžos tieši pateicība padara to par iespējamu.
Tā ir pateicība, kas ļauj saskatīt man savus trūkumus un tos novērst. Tā ir pateicība, kas man palīdz patiesi novērtēt savu eksistenci un visu, kas man ir apkārt.
Pateicība var palīdzēt mums redzēt lietas spilgtākā gaismā. Pateicība palīdz mums saglabāt pazemīgu sirdi. Un tieši pateicība var palīdzēt mums padarīt katru dienu par svarīgu- mūsu draugiem, ģimenei un mums pašiem.
