Shen Yun kā uzvedums ir kā no citām pasaulēm nācis, pat maģisks – tas aizved pie īpašības vārdu virknes, kas sākas ar e …elegants, ēterisks, ekselents, ezotērisks, elektrizējošs.
Protams, uzvedumā ir apvienota augsto tehnoloģiju audiovizualizācija un datora veidoti attēli (autori – Keņčje Hsu un viņa komanda), kā dizaina un digitālas animācijas kopums, kādu mēs vēl neesam redzējuši – izņemot visdārgākajās filmās uz lielā ekrāna. Apvienojumā ar to ir vērojams tīrs izpildījums — bez trikiem vai viltībām, tikai pārsteidzoša disciplīna un precizitāte līdztekus izcilam talantam. Katra roka kustas kā viens vesels, katrs pagrieziens, katra arabeska tiek izpildīta vienādā augstumā. Tas patiešām ir visnotaļ elpu aizraujoši, un daudziem baleta kolektīviem būtu vērtīgi papētīt Shen Yun dejotāju disciplīnu, kā arī viņu izcilo tehniku. Vēl tajā ir vienkāršība, nevainība un cieņa pret kultūru, kas krasi atšķiras no spozmes vairumā mūsdienu teātru.
Tieši šis jaudīgais augsto tehnoloģiju apvienojums ar senās ķīniešu dejas skaidrību (kas ietver arī kūleņus un akrobātiku) padara šo izrādi par ļoti īpašu.
Vizuāli – papildus dejotājiem, kuri šķiet, burtiski aizlido no skatuves un paceļas mākoņos vai ainavā aiz viņiem, lai tūlīt pat atlidotu atpakaļ un atkal nolaistos uz skatuves – izrāde ir apburoša audeklu un krāsu kolāža. Tērpi ir lieliski, ar brīnišķīgiem krāsu salikumiem, kas atgādina kādu no atsvaidzinošiem sorbetiem – pistācijas un blāvas lavandas, košs apelsīns un piesātināta piparmētra, krāsas, kurām nevajadzētu saskanēt – sader.
Programmā savienotas vēsturiskas klasiskās dejas, visā to skaistumā, ar rotaļību un jautrām izdarībām un pat dažiem politiskiem komentāriem par mūsdienu Ķīnu (bet neraizējaties, tā ir patiesa stāsta atainošana no garīgā skatpunkta, nevis propaganda).
Mans izrādes favorīts ir Haņu dinastijas piedurknes Mišelas Žeņas horeogrāfijā, kurā dejotāju tērpiem ir satriecošas piedurknes, kas darbojas līdzīgi kā lenta mākslas vingrošanā. Redzēt gara auduma plīvošanu un viļņošanos divreiz 12 dejotājām pilnīgā unisonā – tas ir kaut kas tik skaists, ka gandrīz neuzdrošināties elpot. Līdzīgs ir izcilais priekšnesums Planējošie kabatlakatiņi (Mišelas Žeņas un Junčia Čeņa horeogrāfija), kurā dejotāji izmanto vienkāršus auduma gabalus, lai izpildītu trikus, kas “visus frisbija lidojošos šķīvīšus vienreiz un uz visiem laikiem nogādātu atkritumu tvertnē”.
Sižetā ietverts priekšnesums Brīnumainā pērtiķa cīņa ar burvi, kurā perfekti izmantota audiovizualizācija, un smeldzīgā Ziedošanās, kur mīlestība un saistības paceļ garīgās virsotnēs. Izrādē, kuru es apmeklēju, skatītāju vidū bija daži cilvēki, kuri raudāja.
Vadošie dejotāji Dzjalina Čeņa, Daojana Džena, Alvins Suns, Elsija Ši, Viktors Li un harizmātiskais Montijs Mou, kurš patiesībā ir dzimis Sidnejā, – ir klasisku izglītību guvuši un izcili virtuozi savā mākslas jomā. Bet it kā ar skatuves izpildītājiem vien nepietiktu, Shen Yun dodas turnejās ar pilnu orķestra sastāvu, kas apvieno visu, ko mēs dzirdam Rietumu simfoniskajā orķestrī, kā arī unikālus senos instrumentus, kuru skanējums dzirdams visās oriģinālās partitūras melodijās. Čiači Liņa diriģē savus mūziķus ar lielu pašpārliecību, un Lindas Vanas erhu solo izpildījums bija pārsteidzoši izteiksmīgs un emocionāls.
Shen Yun izrādēs ir tik daudz ko iemīlēt, ka būtu nepieklājīgi pieminēt elementus, kas Rietumu auditorijā nedarbojas gluži tā, kā vajadzētu. Šī ir augstākā līmeņa izklaide, un, lai gan biļešu cenas ir augstas (Shen Yun ir bezpeļņas kompānija), kur gan vēl var redzēt viesizrāžu kolektīvu, kurā ir vairāk nekā 80 izpildītājmākslinieku un mūziķu, kas atdod sevi tik izcilā meistarības demonstrējumā?
Teātra spēks nebeidz mani pārsteigt, un šeit, divu stundu ilgajā izrādē, tie mums bija dzīvi apliecinoši un dzīvi mainoši iespaidi.
Tie ir iespaidi, kas paliks ar jums vēl ilgi pēc priekškara aizvēršanās.
“Stage Whispers” ir žurnāls, kas iznāk reizi divos mēnešos un tā saturs aptver skatuves mākslu visā Austrālijā un Jaunzēlandē.
