Tibetas tautas unikālais tradicionālais dzīves veids dziļi atspoguļojas tās dejā. Iespējams, raksturīgākā šī dejas stila iezīme ir ķermeņa saliekšanās uz priekšu, kas papildināta ar nepārtrauktiem palēcieniem no saliektu ceļu pozīcijas. Šāda ritma pavadījumā tiek izpildīta gandrīz katra kustība, un tā simbolizē ikdienas paražu pārnēsāt ūdeni no tālām klinšainām upēm līdz mājām.
Tibetas dejai ir arī sava unikāla iezīme - bieži vien vienlaikus vienā pusē tiek virzīta uz priekšu roka un kāja, nevis staigā pamīšus, kā tas parasti pieņemts. Arī tā ir atsauce uz grūtībām, ar ko saistās soļu speršana pa bīstamajiem Himalaju kalniem - lai būtu ērtāk pārvietoties pa slīpajām kalnu takām, tibetieši pārnes slodzi uz vienu ķermeņa pusi, tādējādi ikdienas gaitās patērējot mazāk enerģijas.
Tibetas dejas, īpaši tas attiecināms uz dejām, kurās piedalās tikai vīrieši, ir pazīstamas arī ar savu temperamentīgo tehniku. Tajās iekļauti strauji lēcieni un pagriezieni, kas tiek izpildīti ar raksturīgajiem augstpapēžu zābakiem kājās.
